Ukrainas armija aizmuguriski piemērojusi 12 gadu ilgu cietumsodu 15 Krievijas armijas karavīriem par pastrādātajiem kara noziegumiem Černihivas apgabala Jahidnes ciemā. Tagad šīm liecībām pievienojies arī Ukrainas žurnālistu izpētītais par cilvēku, kurš deva pavēles teju četrsimt ciema iedzīvotājus gandrīz mēnesi turēt skolas pagrabā un spīdzināt, LTV raidījumā “De facto” no Ukrainas vēsta Ina Strazdiņa un Aigars Kovaļevskis.
Viņu sauc Semjons Solovjovs ar Segvārdu “Kļon”. Viņam ir 36 gadi, viņš ir precējies, viņam patīk ceļot un… nogalināt. Visticamāk viņš joprojām atrodas Luhanskā un turpina nogalināt ukraiņus,” saka Ukrainas Sabiedriskā medija “Suspilne” pētniecisko žurnālistu komanda, kura atklāja noziedznieku.
Aukstā pagrabā, silta tikšanās. Tā ir žurnāliste Alla Sadovnika, kura kopā ar diviem kolēģiem atbraukusi uz Jahidni satikt Ivanu Polguju un vēl vairākus citus ciema iedzīvotājus.
Jahidne Allai ir kļuvusi par īpašu vietu. Šeit pavadīti mēneši, izmeklējot vienu no Krievijas armijas nežēlīgākajiem kara noziegumiem. Jahidnes skolas pagrabs, kurā 27 dienas tika turēti 366 ciema iedzīvotāji, tagad ir kļuvis par savdabīgu šaušalīgo atmiņu muzeju.
“Vienam cilvēkam bija atvēlēta tikai pusmetru liela vieta. Nebija nedz kur kājas likt, nedz pagriezties. Turklāt te vispār nebija gaisa,” atceras Ivans Polgujs.
Ivans ar Allu vēlreiz izstaigā baisos koridorus un telpas, kurās bez gaisa, ūdens, maizes un vietas, kur uz brīdi izstiepties guļus, dienām mocījās Jahidnes bērni, pieaugušie, veselas ģimenes, sirmgalvji, slimoja un mira, daudzi tā arī dienas gaismu neieraudzījuši.
Viss sākās līdz ar pirmo kara dienu. Tuvu Krievijas un Baltkrievijas robežai esošās Jahidnes cilvēki dienām klausījās, kā iznīcinātāju rēkoņa un bumbu sprādzieni nāk arvien tuvāk, kļūst arvien skaļāki. Marta sākumā okupanti bija klāt. Ieradās ar savu tehniku, pārņēma ciemu. Tad sāka staigāt pa mājām, šaut nost suņus, lai tie nerietu, sist laukā durvis, logus, lai iekļūtu mājās, pagrabos. Sāka meklēt cilvēkus. Atraduši un no mājām izdzinuši, okupanti sāka visus triekt uz Jahidnes skolas ēkas pagrabu. Pagrabā vietas kļuva aizvien mazāk un mazāk. Stundas, dienas - pilnīgā neziņā pa tālāko likteni. Okupanti šad tad iedeva pusglāzi ūdens un atmeta maizes gabalu, ar ko, protams, visiem nepietika. Tā kā pagrabā pastāvīgi bija tumšs un minūtes un stundas saplūda vienā neizprotamā masā, cilvēki sāka uz sienām veidot savu kalendāru, lai kaut kā orientētos laikā, un tajā atzīmēja arī mirušo vārdus.
"Lūk, viņi ienāca trešajā datumā, mēs sākām atzīmēt nošautos. Lūk, nošauts, nošauts, nošauts... šis ar lādiņu, atkal - nošauts, nošauts... šis uzkāpis uz mīnas. Tie ir mūsu ciemā nogalinātie cilvēki. Savukārt šajā pusē ir cilvēki, kuri nomira lielajā istabā [pagrabā] - devītajā pirmais, tad desmitajā, vienpadsmitajā datumā un tā tālāk,” saka Ivans.
Pagrabā bez gaisa, normālas pārtikas, neaprakstāmā stresā mira 10 cilvēki. Vairāki no viņiem lēni, izdziestot pie tuvinieku kājām. Mirušo ķermeņi vēl vairākas dienas gulēja pagrabā, jo okupanti neļāva tos iznest. Blakus līķiem, kara šausmās bailes jau zaudējuši, spēlējās bērni.
Kad Krievijas okupanti no Jahidnes tika padzīti, Alla ar kolēģiem uzņēmās izdarīt to, kas tik smagi cietušā ciema iedzīvotājiem kaut uz brīdi atdotu nelielu daļu taisnīguma, proti, sameklētu to Krievijas armijas virsnieku - galveno mocītāju, kura vadībā tika pildītas pavēles ieslodzīt un spīdzināt cilvēkus.
“Jums jāsaprot, ka tā faktiski bija mūsu atbildība atrast šo virsnieku. Jūs jau redzat, ka mēs Jahidnes cilvēkiem esam tuvi, un mēs vēlējāmies viņiem palīdzēt. Mēs nevaram šo vēstures lapu tā vienkārši izplēst. Un viņiem ir jādod cerība, ka tie, kuri šo noziegumu pastrādāja, kādu dienu tiks sodīti,” saka Alla.
Tas bija darbs, kas prasīja laiku, saņemšanos un arī drosmi. Izmantojot interneta iespējas, pašu noziedznieku sociālajos tīklos ievietotos video un fotogrāfijas, žurnālistiem izdevās uzzināt, kura vienība bija plosījusies Jahidnē. Bet par pavēļu devēju arvien bija ļoti skopa informācija. Dažas detaļas, ko atcerējās cilvēki: “Mums bija tikai vispārīgs raksturojums - visticamāk virsnieks, jo bija atbildīgais. Varbūt kapteinis. Īsa auguma - metru septiņdesmit garš. Ruda bārda. Tas bija viss, kas mums bija. Tik daudz cilvēku atbilda šim aprakstam. Bija ārkārtīgi grūti atrast cilvēku pēc šāda apraksta. Mums arī bija viņa segvārds - “Kļon”."
Viens no pavērsieniem bija putinistes Jūlijas Čičerinas koncerta video ieraksts okupētajā Luhanskā, kurā redzami Krievijas karavīri un starp viņiem iespējamais Jekaterinburgas 228. pulka komandieris. Pēc video parādīšanas viņu atpazina Jahidnes cilvēki.
Alla uzmeklēja un sāka kontaktēties ar dažiem krievu karavīriem, kuru sociālie konti tapa zināmi, lai uzzinātu vairāk par cilvēku, kurš komandēja procesus Jahidnē.
“Šīs sarunas bija vissmagākās. Jo man bija jāizliekas, ka esmu krieviete, un viņi rakstīja man kā ukrainietei patiešām ļoti aizskarošas lietas. Tas tiešām nebija viegli, bet rezultāta sasniegšanai tiešām bija to vērts,” atceras Alla.
Galu galā pēc nedēļām un mēnešiem ilga darba, sarunām ar ienaidnieka armijas karavīriem, Allai izdevās nokļūt uz pēdām cilvēkam ar iesauku Kļon, iegūstot ne tikai viņa īsto vārdu - Semjons Solovjovs, bet arī telefona numuru.
“Es tam nespēju noticēt, ka tā ir patiesība un ka tas notiek ar mani. Mans kolēģis teica, ka izskatījies tā, ka mani tūdaļ ķers sirdstrieka, jo es visa trīcēju,” saka Alla.
Alla saņēmās un Kļonam piezvanīja. Sākotnēji atzinis savu personību, viņš pēcāk to sāka noliegt un taisnojās, ka noziegumos nav piedalījies. Viņš piedāvājis satikties, Luhanskā, okupētajā Ukrainas teritorijā, kur nedz Allai, nedz viņas kolēģiem, protams, nebija iespējams iebraukt.
“Vismaz šoruden viņš vēl bija Ukrainā un turpināja nogalināt ukraiņus,” norāda Alla.
Par okupantu virsnieka iespējamo sodīšanu Alla saka - visātrākais un vieglākais ceļš būtu, ja viņu kaujas laukā sagūstītu ukraiņu karavīri. Bet jebkurā gadījumā viņš tiks tiesāts Ukrainā, pat klātbūtnē neesot.
Ivans, kurš pats ar ģimeni piedzīvoja pagraba šausmas, bija viens no pirmajiem, kurš uzzināja, ka viņa spīdzinātājs ir sameklēts: “Man, godīgi sakot, gribējās viņu pārplēst uz pusēm. Lai viņš būtu pie mums un mēs varētu piespriest taisnīgu tiesu. (..) Viņš bija ārkārtīgi nežēlīgs. Cilvēki viņam neko nenozīmēja.”
Bez ūdens, ēdiena, iespējas iznest mirušos, par nepaklausību pēc Kļona pavēlēm varēja draudēt sods - nošaušana.
Ivans līdz ar citiem ciema iedzīvotājiem ir no sirds pateicīgs pētniecisko žurnālistu komandai, kuri viņu sāpēs meklē taisnīgumu. Okupantu nodedzinātās mājas Jahidnē pamazām atjauno, bet saplosītās dzīves, iespējams, nevarēs atjaunot nekad.
“To ne tikai nevar aizmirst… es pat nezinu, kā jums pateikt… tā ir ārkārtīgi smaga trauma visiem - bērniem, mazbērniem, visiem cilvēkiem, kuri te bija. To neviens neaizmirsīs. Kad cilvēki te, pagrabā, mira, vistuvākie radinieki pat neraudāja. Stress bija tik drausmīgs, ka cilvēki pat nespēja paraudāt - nu, nomira un viss... rīt jau būs mana kārta…” saka Ivans.
Alla un viņas komanda pagaidām ir vienīgā izmeklējošo žurnālistu grupa, kas pētījusi Jahidnes noziegumus. Visi materiāli ir nodoti Ukrainas drošības dienestiem. Bet Allas komanda turpina meklēt, skaidrot un uzzināt citu kara noziedznieku vārdus, kuri plosījušies Bučā, Hersonā un citur.