Ja kultūras ministrei ir kompetences problēmas, tad pie tā ir vainīga Saeima, kas šādu ministru konkrētā valdībā akceptēja.
Ja ministre nespēj artikulēti raksturot savu komandējumu plānu un ar to saistītos izdevumus, ja arī ministrijas darbinieki nesniedz pietiekami lietišķu, kompaktu atskaiti, bet tās vietā iztiek ar apgalvojumiem un kultūras ministra misijai adresētiem superlatīviem (Zemes latviskotāja), tad tā ir nomenklatūras vīzdegunība, par kuru ij ministre, ij ministrija dabū adekvātu publikas attieksmi. Jo tas (ministrija), kam šajā gadījumā jābūt informācijas pirmavotam, ar savu pusmutes runāšanu, ar savu nespēju pamatot norisi atbilstoši tās mērogam, uzstājas kā virtuālo putu līdzražotājs.
Valstiski ne visai svarīgs notikums uz pāris nedēļām kļuvis par bezmaz galveno valsts skandālu. Taču – kultūras ministriem tāpat kā ārlietu ministriem ir jābūt visās tajās pasaules malās, kur Latvija ir definējusi savas intereses. Pūļa attieksme nedrīkst traucēt ministriem veikt šo pienākumu. Cita lieta – ja ministri nespēj veikt šo pienākumu atbilstoši ministra rangam, ja ārvalstu vizītes tie uztver kā amata iespēju nodrošinātas ekskursijas. Tad tā ir valdības problēma un valdībai jātiek no šādiem ministriem, cik iespējams ātri, vaļā.
No visiem kultūras ministriem, kas Latvijā bijuši pēc 1990. gada, es respektēju četrus. Žanete JaunzemeGrende nav starp tiem. Taču tas nenozīmē, ka man prieks par to, ka medijiem izdevies radīt kārtējo dēmonu politikas, varas aprindās. Neredzu iemeslu priecāties par to, ka mediji demonizē politiķus un politiķi medijus. Jo no tā rodas gan aplami priekšstati par notikumu hierarhiju, gan aplami priekšstati par lomām, ko spēlē tie vai citi politiķi, tie vai citi politiskie grupējumi. Nebūs nekāds brīnums, ja šis notikums ar kultūras ministri centrā tiks ierakstīts starp gada svarīgākajiem notikumiem. Tikai neadekvātas komunikācijas un trokšņa dēļ.
Tiesa, man šķiet, ka medijus ar dēmonu embrijiem pamatā tomēr apgādā politiķi. Un tā būs tik ilgi, kamēr politikas aprindu pārstāvji paši uzdos cits citu par dēmoniem. Tā būs tik ilgi, kamēr politiķi, varas aprindas, kam it kā vajadzētu būt informācijas pirmavotam, būs medijos šajā ziņā sekundāri. Proti – varas informācija pārlieku bieži parādīsies tikai kā refleksija saistībā ar mediju viedokļiem. Citādi būtu, ja vara prastu sarunāties ar medijiem un sabiedrību valsts interešu valodā. Bet, kamēr tā uzdod par valsts interešu valodu korporatīvu valodu, savrupu interešu valodu, tikmēr varai allaž būs kas slēpjams, slepenojams, tikmēr tā būs spiesta medijos taisnoties. Tāpēc nav ko sevišķi sūkstīties par to, ka publiskajā uztverē dienaskārtību nosaka mediji, bet vara zaudē kontroli pār šo dienaskārtību. Kamēr vara tikai reflektēs viedokļus par sevi un savu darbību, kultūras ministres tēls mums būs tāds, kādu to gribēs mediji.
Nedomāju, ka tas ir kaut kas sevišķi labs. Jo bez visa cita tas liecina, ka šķiras mediju un lietišķo, zināt gribošo cilvēku prioritātes. Medijos izceļas epatāža, skandāla vajadzība, vārda spēka (krutuma) pašdemonstrējumi… Nonākam pie tā, ka publika, kura vārdos grib godīgu politiku, labprātāk tomēr lasa par netīro… Man tas nešķiet normāli. Jo, lai kā es kritizētu varas rīcību, tā šajā valsts paskatā nav man antagonists vai pretinieks. Harmonijai man vajadzīga vien pietiekama, savlaicīga un godprātīga informācija. Vai par eiro, vai kultūras ministres kustībām.
Bet, ja informācija izpaliek, nav ko brīnīties par to, ka labais un ļaunais, patiesais un nepatiesais arī medijos tiek haotizēts un pārspīlēts. Ja vara negrib teikt, cik desā (kultūras desā, ekonomikas desā, medicīnas desā…) gaļas, bet apraksta tikai piedevas, mediji nespēj nodrošināt to, kas tiem manā uztverē būtu jādara – cilvēku iespēju racionāli kontrolēt tiem svarīgo informāciju. No šīs iespējas savukārt izriet sabiedrības uzticība varai. Bet, ja politikas aprindām šķiet izdevīgi pēc savu iekšējo, savstarpējo attiecību parauga spēlēt arī ar sabiedrību un medijiem informatīvipsiholoģisko kariņu, tad ir skaidrs, ka kultūras ministre nevar atļauties ne soli pa labi, ne soli pa kreisi no formālās, rutinētās, priekšrakstos noteiktās taciņas.