Starp politiskajiem 2012. gada notikumiem, kuri tagad medijos izlikti kā Gada notikumi, nav neviena valsts notikuma. Protams, tas ir subjektīvs vērtējums. Taču netaisos uzdot par valstiskiem notikumiem problēmas (demogrāfija, reemigrācija), kuras gan tika šogad aktīvi aprunātas, bet kuru mērogam atbilstoša politikas prakse tā arī netika iezīmēta.
Nav nekāds valsts notikums eiro pievērstā retorika, kura varas izpildījumā tā arī nav radusi saikni ar sabiedrību. Turklāt šajā retorikā profesionālus argumentus arvien vairāk aizstāj propaganda: latu aizstāv tikai analfabēti. Eiro ES un NATO dalībvalstij Latvijai vajadzīgs tāpēc, lai Latvijā nebūtu rubļa.
Nav nekāds valsts notikums vairāku ministru sologājieni un to medijos saceltais vējš. Tas būtu valsts notikums, ja kaut viens no šiem ministriem (labklājības, izglītības, veselības, ekonomikas, pašvaldību, arī finanšu) būtu spējis kaut cik artikulēti definēt ja ne valstij, tad vismaz nozarei būtisko savu ideju efektivitāti.
Vairāki šogad notikušie krievvalodīgo mobilizācijas pasākumi ir gan svarīgi, un ar tiem jārēķinās kā ar valstij būtiskiem. Taču – ne tuvākajā nākotnē. Gan sabiedrībā valdošās imunitātes pret kolektīviem mērķiem dēļ, gan tāpēc, ka ne koalīcija, ne opozīcija pagaidām nav apgādājušās ar labāku politisko barību, ar labāku varas ražotni par starpetniskām pozām. Tas, kas šajā laukā notiek, ir varai visnotaļ vajadzīgs. Bet – ne valstisks.
Politika bijusi klāt vairākos skaļos notikumos (airBaltic, vilcienu iepirkums, fotoradari, Hipotēku banka, hektārmaksājumi...). No šiem vien pēdējais kaut cik kvalitatīvi saistāms ar vārdu «valsts». Taču arī te politiķi uzskatīja, ka ir labāk, ja rīkojas Minskas traktori, nevis Baltijas valstu parlamenti ar solidāriem un (ja vajag) ultimatīviem lēmumiem. Valsts amatpersonu rīcība pārējos minētajos gadījumos dara valsti nožēlojamu. Tā uzrādīja vai nu nespēju skaidri definēt savas (valsts) intereses un pastāvēt uz tām, vai arī izpaudās kā valsts muļļāšanās privātu un korporatīvu interešu priekšā. Muļļāšanās nav valsts notikums.
Vistuvāk valsts notikumam varētu būt jaunais Nacionālās attīstības plāns. Bet, tā kā šis plāns atkal neparedz valsts varas atbildību par tā izpildi, tas ir vien kārtējais oficiālais papīrs.
Šogad politiskais process bija interesantāks par politiskajiem notikumiem. Faktiski būtu jāatbild uz jautājumu – kāpēc process nespēja radīt notikumus? Tā tas varētu ik pa gadam būt. Ja apkārt miers, saule un zaļo palmas. Taču gan iekšējā, gan ārējā situācija visu gadu uzturēja un turpina uzturēt nervozitāti. Dažādu ekspertu fiksētas nervozitātes pazīmes var citēt bez gala. Konjunktūra bijusi vāja, tāpēc nelabvēlīgā situācija darba tirgū nav pārvarēta ne vien Latvijā, bet arī Vācijā u.c. Eiropas Savienības un tās dalībvalstu vadītāji attieksmē pret eirokrīzes nākotni nav bijuši spējīgi demonstrēt saviem pilsoņiem neko vairāk par nenoteiktību. Utt.
Ne Latvijas, ne lielā mērā ES politiķi nespēja 2012. gadā radīt notikumus, kas padarītu šo gadu par stabilu pamatu 2013. gadam. Plūda politisks vājpiens. Bet vājpiens, kā zināms, ir visai aprobežots notikumu radīšanā. Sviestu tas nespēj radīt, krējumu nespēj... Varbūt sūkalas. Toties var ziņot, ka vājpiena parametros izpildīti gandrīz visi Māstrihtas, Briseles un citi kritēriji. «Rādītāju» politikas un ekonomikas caurulēs vājpiena šogad būs par 5% vairāk.
Kāpēc politiskais process nespēj radīt notikumus? Iespējams, valdītāji aplam steidzas nokārtot pēdējās formalitātes (ieviest eiro), lai panāktu sev tādu stāvokli valstī, kad visus panākumus būs iespējams privatizēt, bet visas nelaimes uzvelt Briselei. Proti – valstiskais tiem sekundārs. Iespējams tāpēc, ka šīs laimes gaidās valdītāji paši arvien vairāk reducējuši valsts (veidošanas) notikumus līdz rentes (nodokļu) savākšanai un sadalīšanai. Tā vai citādi vairākums iemeslu te saistāmi ar varas dabu. Piemēram, ministru (Ķīlis, Sprūdžs, Viņķele, Circene, Pavļuts ...) nespēja pašapliecināties, kā pienāktos valsts mēroga menedžeriem (pamatot savu ideju kontekstu un kopsakaru, aprakstīt idejas integrāciju sistēmā, nosaukt riskus…), vedina mani vērtēt ne tik daudz ministrus, cik ministrijas. Jo, lai kāds būtu ministrs, mums ir tūkstoši profesionālu, neatkarīgu valsts dienesta cilvēku, kuriem ministriskais jāpadara un jāuztur valstisks. Bet, ja valsts sekretāru komandas to nespēj ne attieksmē pret sava politiskā līdera publisko kvalitāti, ne, vēl izteiktāk, tajos birokrātijas slāņos, kas tieši saskaras ar cilvēkiem, skaidrs, ka Valsts kanceleja nespēj valdīt savā pārraudzībā esošo masu tās pienākuma ietvaros. Un viena no atbildēm uz jautājumu, kāpēc politiskais process nerada notikumus, varētu būt – tāpēc, ka ir devalvējies valsts civildienests, kam šie notikumi lielā mērā jāgatavo. Un arī šā iemesla dēļ var iznākt, ka tas notikumu mērogs, ko savos vājpiena plānos šogad paredz Latvijas politiķi, jau nākamgad var izrādīties nesamērojams ar apkārtējo notikumu mērogu un raksturu.