Kārtējo reizi it kā aptveroša ideja (visos bērnudārzos vienu valodu) parādās bez profesionāla pamatojuma un atsauces uz atbilstošu izpēti. Tātad vienīgais, ko te komentēt, pagaidām ir politiķu čalas, savas iedomas un dažu pedagogu atziņas.
Bet, kuru vien pedagoģijas dižgaru nepaņemsi, tas uzsver, ka eksperimentēt ar bērniem nedrīkst, ka jebkuras ar bērniem saistītas idejas iespējamība ir iepriekš jāpēta. Tam, ko un kā darīt bērnudārzos, būtu jāizriet nevis no viedokļiem, bet no pedagoģijas, psiholoģijas, socioloģijas, medicīnas, politoloģijas sinerģiska slēdziena. Vai tad tiešām nav svarīgi iepriekš zināt, kas, pārejot bērnudārzos uz vienu valodas vidi, jāmaina metodikā, vecāku darbībā, lai bērna komunikatīvo un kognitīvo iemaņu attīstība būtu harmoniska? Vai nav svarīgi zināt, kādai un kā būvētai jābūt spēļu un mācību saskaņai, kāds ir optimāls bērnu skaits grupās un to sastāvs, lai bērnu dzimtā valoda (arī latviešu) netiktu maitāta? Vai nav svarīgi iepriekš zināt, kā tieši virzīt saskari, lai ierastās vides izmaiņu, mentālo u.tml. īpatnību dēļ nerastos (arī starp latviešiem) vājie un atpalikušie?
Mani neapmierina arī tas, ka tik svarīgā lietā kā izrīkošanās ar bērnu bērnudārzā, publiskajā telpā priekšplānā ir politiķu un žurnālistu viedokļi, bet profesionāļu viedokļi nav manāmi. Bet, ja nu nekādi negribas pētīt un nonākt līdz profesionāliem slēdzieniem, tad skaidri jāpaziņo, ka idejai pāriet bērnudārzos tikai uz latviešu valodu nav vis pedagoģisks, bet politisks mērķis. Kā Amerikā, kur bilingvālā izglītība aizpagājušajā gadsimtā tika ieviesta, lai asimilētu imigrantus. Lai arī bilingvālajai izglītībai ne tuvu nav tikai negatīva prakse. Eiropas valstīs tā ir diezgan parasta lieta. Un ir arī monolingvistiski bērnudārzi, kuros viss notiek ne dzimtajā, bet, teiksim, angļu valodā. Taču tie ir izņēmumi ar īpašiem apstākļiem un vecāku gatavību. Mūsu bremze, manuprāt, ir tas, ka te bilingvālā izglītība bijusi un turpina būt politikas ierocis, nevis pedagoģijas instruments.
Latvijā diemžēl pagaidām ir svarīgi zināt, vai te bērnudārzos gatavojas atkārtoties tas pats, kas 1999. gada rudenī skolās – bilingvālā izglītība bez pienācīga mācību grāmatu klāsta, metodikas, atbilstoši sagatavotiem skolotājiem. Rezultātā – politisks izbrīns, kāpēc gan te arī jauniešu vidē krievu valoda ir pašpietiekama. Bet, ja viss kārtībā, kāpēc profesionāļi nevīžo publiski pateikt – jā, mums viss šai idejai ir sagatavots, mums ir attiecīgā metodika, ir mācību līdzekļi pietiekamā daudzumā, vairākums pedagogu šādai pieejai ir gan pedagoģiski, gan politiski ideāli sagatavoti, ģimeņu pamatmasa visos Latvijas nostūros gādās, lai bērniem nerastos nekāds diskomforts? Mēs garantējam, ka būs pilnīgs, teiksim, Montesori – unikāls, brīvs, neatkārtojams bērns, ar savu attīstības plānu, saviem apkārtējās pasaules apguves veidiem un termiņiem. Vairs nesamaitājams savā vispusīgi attīstītas, atbildīgas, laimīgas un izglītotas personības ceļā.
Diemžēl no to viedokļu summas, kas parādās publiskajā telpā, pašlaik netop īsti skaidrs pat tas, kas īsti Latvijā ir bērnudārzs. Mazo kolektīvo dzīvnieku ferma, bērnu utilizācijas (novietošanas) noliktava, asimilācijas laboratorija, kārtējais starpetniskais kairinātājs, mācību iestāde, audzināšanas iestāde... Ko tur dara – mācās lasīt, rakstīt, rēķināt vai saņem vecumam pietiekamu un iespējamu uzmanības, domāšanas, atmiņas, psihiskās noturības, notikumu izpratnes, vēlmju bremzēšanas... treniņu? Proti – vai izziņas aparāts tur ir galvenais, bet mentālās, psihiskās, veselības, arī etniskās, reliģiskās... atšķirības sekundāras? Manā uztverē politiķi tagad tik stipri aizrāvušies ar to, ka politika jāsāk taisīt bērnudārzos, ka grib to otro izslēgt un štancēt latviski runājošus papagaiļus, lingvistiskus robotus, kam vēlāk var būt grūti jebkurā skolā.
Ja mentālā vide bērnudārzos kļūs sarežģītāka, ja parādīsies ideja, kas atkal īsti neizrietēs ne no kopienu saskaņas, ne no lielas daļas vecāku brīvas gribas, kādas būs iespējamās sekas, kādi būs negatīvo aspektu kompensācijas mehānismi no IZM puses? Ja to nebūs, tad varbūt būtu vietā piesaukt kādā Kanādas pētījumā atzīto, ka divvalodīgā mācīšana ved bērnus plašumā, bet ne dziļumā. Vai teikt kā filmā Kindzadza: ko tu vari domāt dažādās valodās, nevienu nezinādams.
Man šķiet, ka mūsdienās bērnudārza pieredze ir vajadzīga. To neaizstās aukles, guvernantes un pat omītes. Reiz lasīju, ka bērni esot mūsu dzīves puķes. Taču Krievijas bērnudārzu folklorā atradu teicienu: paosti puķīti ar dibentiņu. Lai kā gribētos izpatikt bērniem, nez vai izglītības politikai der šādas rekomendācijas.