Centrālās vēlēšanu komisijas priekšsēdētājs Arnis Cimdars, teikdams (Diena, 12.01.2012.), ka pēc politiskās pārstāvniecības principa veidotā CVK nevar objektīvi vērtēt iesniegtos likumprojektus, vai nu ne sevišķi veikli atrunājas no kvalificēta un nepārprotama CVK slēdziena sakarā ar 18. februāra referenduma leģitimitāti, vai arī nosaka visai smagu diagnozi tiem valsts pārvaldes institūtiem, kuros parādās politiskā pārstāvniecība.
It kā nevajadzētu būt tā, ka politiskā pārstāvniecība izrādās tik noteicoša, ka valstiskie un tiesiskie, profesionālie argumenti šajos institūtos piepeši kļūst sekundāri un vairs nenosaka pieņemto lēmumu saturu. Noteicošais kļūst «komisārisms».
Un ar ko tad Saeima šajā ziņā atšķiras no CVK? Tā taču arī ir politiskās pārstāvniecības institūts. Bet Cimdara kungs saka: «Mums CVK – un pamatoti attiecībā pret tiem uzdevumiem, kuri šobrīd ir noteikti likumā, – ir veidota pēc politisko spēku pārstāvniecības principa, bet no tiem politiskajiem spēkiem, kas ir pārstāvēti parlamentā. Līdz ar to, nemainot CVK veidošanas principu, nav sagaidāms, ka arī nākotnē CVK varētu objektīvi vērtēt iesniegtus likumprojektus, jo parlamentā pārstāvētie politiskie spēki paši ir tie, kas ir likumdošanas iniciatīvas darītāji.» Varbūt Saeimu pārdēvēt par TDK (Tautas deputātu komisariātu), kurš savas uzbūves un vēlēšanu rezultātā ievēlētā partiju spektra dēļ nespēj pieņemt objektīvus (valstiskus) likumus? Tātad nav ko cerēt, ka tur, kur ir šāds vai tāds partiju deleģējums, partiju pārstāvji spēs pastarpināties no savas politiskās orientācijas par labu valstiskajai? Saeima gan teic, ka gribētu būt tiesiska un valstiska, bet allaž tai padodas vien partejiskums. Un no šā partejiskuma atvasinātie institūti dzīvo pēc Saeimas ģīmja un līdzības. Vai tā?
Nedomāju, ka ir tik traki, un netaisos te apstrīdēt CVK nolēmumus vai strīdēties ar Cimdara kungu. Bet, ja minētā referenduma tiesiskums ir kaut mazākā mērā apšaubāms, tad gribētos, lai medijos politiskas izvairības un kontrpropagandas vietā no Saeimas, CVK, Satversmes tiesas vai vēl kāda cita politiska vai profesionāla institūta puses parādās precīzs, kvalificēts un nepārprotams šīs lietas novērtējums. Lai valsts no savas puses ir perfekta. Tas būs daudz iespaidīgāk, nekā atsevišķiem klerkiem izrādīt savu noraidošo attieksmi pret kādu ideju, mēģinot tai paslepus un paklusām ieriebt (draudi atlaist no darba, ja parakstīsies; manipulācijas ar parakstu vākšanas vietu darba laiku...). Turklāt man šķiet, ka ikviens institūts, lai arī kā tas būtu veidots, nepastāv te uz vientuļas salas, bet (cerams) koleģiālā vidē. Katram no tiem, izmantojot šo koleģialitāti, izmantojot ne tikai savus, bet valsts kvalificētos resursus, manuprāt, tomēr ir iespējams sniegt objektīvu slēdzienu par jebkuru ar šiem institūtiem tieši vai netieši saistītu darbību. Ja vien paši institūti šādu slēdzienu grib. Bet, ja negrib, tad dancotājiem traucē ij partijas piederība, ij pašu kājas.