Par katru darba rūķi, kam nepadodas runas, var teikt – viņš nav runātājs, viņš ir darītājs. Tikai ne par tiem, kas gribējuši kļūt publiskas personas. Ja tie nav runātāji, tad tie nav arī darītāji.
Prasmei izteikties nav jābūt ieliktai tiem šūpulī. Tā ir apgūstama lieta. Viena no publiskai personai obligāti (!) nepieciešamām prasmēm. Ja šīs prasmes nav, nav brīnums, ka varai nākas grūti skaidrot tautai savus nodomus. Taisnība Napoleonam: «Kas nemāk runāt, karjeru netaisīs.» Bet vēl vairāk, ja domāt par publiskām personām, taisnība Sokrātam: «Sāc runāt, lai es tevi ieraugu.» Vai Saadī: «Kamēr neesi teicis ne vārda, mēs nezinām, vai tu gudrs, vai muļķis.» Un es noteikti attiecinātu uz Latvijas amatpersonām Pētera I rīkojumu, kurš pieprasīja senatoru kungiem izteikties ne no lapas, bet saviem vārdiem, «lai katra stulbums top redzams».
Nedomāju, ka mūsu Valsts prezidentam un premjerministram nav runas dāvanu. Piemēram, savā Jānim Serģim (balva par mūža ieguldījumu sportā) pievērstajā uzrunā Andris Bērziņš, manuprāt, atklājās vienkāršā skaidrībā un izjustā sirsnībā. Tostarp viņa oficiālajās runās pagaidām valdījis notikumam pieskaņotu klišeju kopums savienojumā ar vāju, personiskās attieksmes ziņā gandrīz sterilu emocionālo dramaturģiju. Par Valda Dombrovska runām, manā uztverē, sakāms pilnīgi tas pats. Ir vide un tēmas, kur tie abi it kā atceras, ka labas ir tās runas, kas pastāv «es» formātā. Tad tie, izrādās, prot, ja ne vairāk, tad skaidri, loģiski un vienkārši noraidīt domu. Bet līdzko tie (droši vien) uzskata, ka «stāvoklis» tiem liedz turēties pie «es» formāta, ka personiskais jāizskauž par labu kādam kastrētam prezidenta vai premjerministra formātam, paskats ir visai bēdīgs. Tad tie šķietas aizmirsuši ne vien sevi kā cilvēkus, bet arī katras runas pamatprincipu, kas jāievēro, ja vien tu gribi uzrunāt kādus citus. Neatkarīgi no tā, vai tev ir uz to dotības, vai nav. Runā tad, ja ir ko teikt un ja ir vajadzība to pateikt. Proti, nav ko publiski uzstāties, ja nespēj sakāmo pārdzīvot sevī. Manuprāt, tas attiecas arī uz prezidenta un premjerministra gadumijas runām.
Varbūt tieši tāpēc, ka runas bija veidotas kā funkcionāru, nevis laikabiedru runas, likās, ka abas amatpersonas uzrunā Latviju kā trešo personu. Kā pastarpināti vērotāji, nevis savējie starp savējiem. Andris Bērziņš, manuprāt, teica uzrunu valsts «aparāta» sanāksmei kā viesrunātājs no Eiropas. Valdis Dombrovskis teica uzrunu propagandistiem un politttehnologiem, kuriem ar runas atziņām jākurina lielais smadzeņu skalotājs. Abu runas var salikt no pērnā gada laikā medijos atskaņotiem vai drukātiem teikumiem, neveltot it nekādas pūles to individualizācijai, stila piemeklēšanai u. tml. Pats galvenais, vispārīgā politekonomiskā līmenī uzturētajam tekstam trūka atbilstoša, apkopojoša, efektīva rezumējuma. Abas valsts amatpersonas gan norūpēja ļaudis ar «es darīšu» un «nāksies», taču netieši atzinās, ka valsts varai joprojām un pat viena gada ietvaram trūkst skaidra rīcības scenārija visai sabiedrībai. Kā globālie vēji pūtīs, tā te būs. Mēs (vara) darīsim, kā pūtīs.
Turklāt abi uzskatīja par pieņemamu vēdināt sabiedrības priekšā kailā karaļa drānas. Proti – tēlot tādu Latvijas ainavu, ko lielum lielā daļa Latvijas sabiedrības pērn ne juta, ne redzēja. Abi gan tiešāk, gan netiešāk blefoja. Uzdeva formālo, papīru līmeni par īstenību. «Atgriezāmies to valstu saimē, kuras pašas spēj risināt savas finanšu lietas» (V. Dombrovskis). «Divdesmit gadi ir apliecinājuši, ka Latvija var kļūt par valsti ar vienotu nāciju» (A. Bērziņš). Tā jau ir manipulēšana. Labi vismaz, ka to nepapildināja sīrupaina siekalošanās un neiespējamas debesmannas solīšana.
Kāpēc vispār ņemties ap šīm gadumijas runām? Kāpēc tās izcelt? Bija un pagāja. Turklāt – katrs no mums grib šajās runās dzirdēt ko savu un vienmēr kāds kurnēs par to, ka nav dabūjis, ko gaidījis. Šīs runas, ja jau tās tiek teiktas, vērts izcelt tā paša iemesla dēļ, kādēļ mēs pievēršam uzmanību gadumijai. Tās tiek sacītas mirklī, ko mēs pieņemam par robežsituāciju. Šajā mirklī kungiem būtu jāpacenšas, lai valstisko ideju dziļums, sarežģītā valsts ikdiena, pašu valstsvīru centieni nāk nevis no kabineta uz pūli, bet no sirds uz sirdi un... nesabojā svētkus. Ja pārējās dienās tas nekādi nav iespējams, tad vismaz šajā mirklī būtu vēlams valsts pārstāvjos redzēt cilvēkus, nevis funkcijas.