Valsts savā laukumā

Mēs daudz tikām un tiekam aicināti atrādīties. Tik daudz, ka atrādīties mums nozīmē arī klanīties. It kā galvenais atrastos ārpus mums pašiem. It kā mēs būtu kādam parādā savu pastāvēšanu. It kā kāds cits un citur būtu atbildīgāks par to, kas ar mums notiek.

Taču, kamēr vien, sacīdami «mēs», iedomājamies Latviju, Latvija ir pasaules centrs. Valstij ir jābūt egocentriskai. Vai tā veidota ap nāciju vai ap vadoni, valstij ir jābūt egocentriskai. Varbūt ir kāds cits, atbilstošāks, ne tik griezīgs vārds, bet es tīšām saku – valstij ir jābūt egocentriskai. Jo man šķiet – Latvijas valsts zaudē apziņu, ka Latvija tai pasaules centrs. Turklāt te nav runa par tādu egocentrismu, kas vēlas sevi likt ārpus jelkādām tiesībām. Valsts egocentrisms te nozīmē vien to, ka savā laukumā valstij jāspēlē pēc saviem, nevis svešiem noteikumiem. Turklāt te nav runa par varas egocentrismu, jo ar to vien nav valsts un valsts nepastāv varas dēļ. Un te nav runa arī par atsevišķu indivīdu egocentrismu, jo to mehāniska summa nav valsts. Ar to valstij par maz.

Visvairāk te droši vien ir runa par kultūru. Par kultūru tādā līmenī, kas neietilpst kultūras resorā, kas resoru un «kultūras aprindas» šodien nenodarbina. Par kultūru tādā līmenī, kad tā nemeklē sev pasaulē reitingu vai kompromisu, bet apzinās, ka ir savā unikalitātē vienīgā. Par kultūru, kas pastāv ikdienišķā brīvā dialogā ar visiem, bet ne tādēļ, lai skaidrotu attiecības vai apmainītos kultūrām. Tādēļ, lai pilnveidotos. Nevis lai būtu izņēmums, bet lai būtu pats. Bez pats nav sajēgas par vispārējo. Vai tās «vispārcilvēciskas vērtības» vai «vispārējās cilvēktiesības». Bez pats nav iespējas vispārējo stiprināt. Vai kāds indivīds, vai kāda valsts bez patības spēj bagātināt vispārējo, bagātināt pasauli vai sevi? Valsts bez patības ir tikai tehnokrātisks institūts, kurš nespēj, kā pienākas, definēt pat savu pastāvēšanas nolūku. Valstij ir jābūt egocentriskai. Ja vien Latvijas interesēs nav zaudēt patību.

Var iebilst, ka demokrātijā valstij jābūt «kā visām». Politiķiem tas izdevīgi. Taču politiķu «kompromisu māksla», manuprāt, novedusi Eiropas valstis ideju nabadzībā, īsā laika redzējumā, plaknes telpiskumā. Vai kāda no tām šodien var būt Latvijai paraugs? Ne savā varā un spēkā, bet patiesā savas nācijas gribas un gara apliecinājumā? Varbūt skandināvi. Bet pamatā tās tiecas atraut nācijas no valstīm. Atņemt sev ciltskoku. Jo kontingentam, darbaspēkam ciltskoks nav vajadzīgs.

Varbūt šodien ir aplami domāt par valsti kā mākslas darbu, taču skaidrs, ka ar racionālo vien arī nav diezgan. Bez idejas, bez sakrālas attieksmes pret valsti racionālais izvirst tehnokrātismā. Ja kultūras aprindas pārorientējas no paternālisma uz tirgu, tad valsts to nevar atļauties tādā mērā, kādā tai varbūt gribētos. Ja politiķi, kuru pienākums ir domāt mērogā – valsts, tauta, sabiedrība, sāk piemērīt valstij tirgus mērogus, valsts zaudē stāju, pārstāj būt noteicēja lietās, no kurām atkarīga tās esamība.

Brīnums, uz kā gan turas Latvijas valsts, ja vara nespēj un nespēj to, kā pienākas, racionalizēt? Taču jau uz to cilvēku garīgas attieksmes, kuri šo valsti tur kaut cik svētu, kurus vārds «Latvija» silda un liek celt acis augšā no dubļiem uz debesīm. Uz tām sirdīm, kam kārtīgi nepadarīts darbs vēl kauna lieta. Uz tām dvēselēm, kas otru piedabū uz labu ne ar naidu, bet mīlestību. Uz tām mātēm, kam bērns ne pabalstam, bet nākotnei. Uz tiem bērniem, kas vēlas tikt priekšā laikam. Uz svecītēm, kas no sirds iededzas Lāčplēša dienā...

Varai, kura nav vīžojusi nopelnīt pienācīgu autoritāti, jābūt ļoti pateicīgai par to, ka cilvēkos vēl tik izteikta šī nesavtīgā, ar kaut kādām atkarības interesēm nesaistītā, sakrālā pieķeršanās valstij. Varu varbūt peldami, šādi ļaudis nekad neatļaujas pazemot valsti. Man gribētos, lai notiek brīnums. Lai ārišķais un skaļais pagaist, lai paliek vienīgi patiesais. Tad mēs redzētu faktisko patriotisma un valsts uztveres ainu. Nedomāju, ka tā būtu drūma aina. Jo tā atklātu vitālo, būtisko valstsspēju, kura izpaužas caur pašu šīs spējas nesēju dzīvi, bez vajadzības to vēl kaut kā izrādīt un par to atskaitīties.

Viedokļi

Infektoloģija man ir aizraušanās, nevis specialitāte. Šis raksts ir tapis nevis tādēļ, ka es kaut minimāli zināšanās par putnu gripu varu sacensties ar profesoriem Ludmilu Vīksnu, Ugu Dumpi, Indru Zeltiņu, Jeļenu Storoženko, Aigaru Reini vai Sniedzi Laivacumu, bet tādēļ, ka rakstu ātri un relatīvi vienkārši. Iepriekšminētos un arī citus infektologus es dievinu, apbrīnoju, ar patiesu interesi klausos viņu lekcijas un lasu viņu rakstus, un katram, kam manu zināšanu nešķiet pietiekami, aicinu vērsties pie infektoloģijas guru. Šī rakstiņa pamatā ir informācija, kas nāk no ASV slimību kontroles un prevencijas centra portāla (cdc.gov) un Amerikas Ārstu savienības žurnāla JAMA. Kāpēc Amerikas materiāls? Vienkārši – 6. janvārī izplatījās pamatota informācija, ka ASV miris pacients ar putnu gripu, bet Latvijas portālos un sociālajos tīklos izplatās baiļu raisoši stāstiņi. Žurnāls JAMA vienkāršu skaidrojumu ārstiem un pacientiem publicēja jau dažas dienas pēc notikuma, un es sekoju JAMAs piemēram.

Svarīgākais