Politiska nepieciešamība

Koalīciju ar Saskaņas centru nosaka politiska nepieciešamība. Šo nepieciešamību radījušas līdzšinējās «latviešu» koalīcijas un to veidotās valdības. Sākot ar Latvijas ceļa un beidzot ar Vienotības valdībām.

Jo, pirmkārt, ja pēdējos divdesmit gados Latvijas valsts no savas varas būtu pieredzējusi, lai grūtu, tomēr ikvienam sabiedrības slānim reāli jūtamu un konsekventu augšupeju, tad iemesli, kas šodien tiek turēti bezmaz par galvenajiem attiecību kārtošanā starp partijām, šķistu sekundāri.

Taču etniskais faktors arvien nosaka partiju attiecības galvenokārt tāpēc, ka reālā vara šajos gados nav vīžojusi veidot Latvijas tautu tiktāl, ciktāl tas ir atkarīgs un pieņemams no varas puses. Saskaņā ar jebkuru tautas veidošanai reālos apstākļos iespējamu produktīvu politiku. Ne tik vien lāgā tautas te vairs nav, te nav lāgā arī sabiedrības. Lielā mērā pateicoties politikai, te jau ir kontingents. Iespējams, šim kontingentam vēl ir ij tautas, ij sabiedrības potenciāls, taču vara šajos gados to pievērsusi vairāk noliegumam, nekā solidāram sevis (tautas) un valsts apliecinājumam.

Tiesa, situācijas vērtējumam te, manuprāt, der pāris tēzes no itāļu dzejnieka Salvatores Kvazimodo Nobela lekcijas (1959.). Viņš teica: «Kad pretrunas pieaug, tad dzeja aizstāj politiķim pakļauto domāšanu», bet «pretošanās ir morāla drošība, nevis poētika.» Taču, ja sabiedrībā, tautā nav resursu, inteliģences, izglītotu ļaužu slāņa, kas spētu pienācīgi gādāt par tās morālo drošību, un ja varai šī drošība nav rūpējusi ne mazākā mērā, tad mūžvecā aksioma – «tautu nevar apmānīt» top apšaubāma. Tauta sāk mānīt pati sevi. Tad taisnība vecajam Šilleram: «Kas ir vairākums? Vairākums ir tikai vājprāts. Jo prāts ir tikai mazākums.»

Proti, kamēr sabiedrībā sociāli nozīmīgā līmenī nebūs kam apliecināt tās morālo drošību, politika būs atkarīga vai nu no pūļa izvēles, vai no cerībām, ka dieviņš kaut kādā nejaušā kārtā dos caur šo izvēli labu valdīšanu. Proti, morālā sabiedrībā ar stabilu vērtību sistēmu amorāls cilvēks top izstumts. Savukārt amorālā sabiedrībā tikumisks cilvēks vai nu top vienaldzīgs pret visu, vai disidents. Tie, manuprāt, ir izvēles, tostarp politiskās izvēles kritēriji. Bet – tā kā vienaldzīgo man šķiet krietni vairāk nekā amoralitātes dēļ izstumto un disidentu kopā, es apšaubu, vai sabiedrība šobrīd spēj atšķirt Barabu no Kristus.

Lai arī – Solvita Āboltiņa piepeši atklāj, ka mums tomēr bijusi valsts ideoloģija. Ja jau mums tiešām ir valsts ideoloģija, tad dižā tiesiskuma aizstāve varēja arī pateikt, kādā tiesiskuma pakāpē tā šeit tikusi postulēta. Savādi, mums ir valsts ideoloģija, lai arī, ņem, kuru partiju gribi, tai pat uz papīra labākajā gadījumā ir tikai «ideoloģijas izstrādājums». Līdz valsts praksei šie «izstrādājumi» faktiski nav tikuši. Jo, lai tiktu, tad, kā saka vācieši: «Pūst vēl nenozīmē flautu spēlēt, jums ir jākustina pirksti». Es neredzu, kas īsti, tik dūšīgi pūšot, tik vareni fleitējot par latvisko, traucēja «nacionālajiem spēkiem» divdesmit gadu laikā, ja ne iemiesot, tad vismaz piedāvāt tik pārliecinošu tautsaimniecisko, politisko praksi, kas apliecinātu, ka tieši latvieši caur savu grūto likteni ir tapuši te saimnieciskuma, censonības un stājas paraugs visiem citiem. Arī tad nekādas «krievu» problēmas nebūtu, jo latviešu tautas ētiskā prakse (!) tad būtu pietiekama, lai otra kopiena savrupas solidarizācijas vietā gribētu iekļauties politiskajā nācijā pat bez īpašiem intelektuāli samocītiem papīra vingrinājumiem (integrācijas programmām). Bet – nekā! Izrādās, SC «ielaišana valdībā var vainagoties ar šīs partijas uzpumpēšanu un arvien labākiem rezultātiem nākamajās un aiznākamajās vēlēšanās» (D. Stalts). Re, no kā, izrādās, raustās nacionāļi. No tā, ka SC var ciešami darboties. Tāpēc – labāk jau mēs, stulbenīši, kaut kā paši vien. Paši vien.

Turklāt – SC jau labu laiku ir visu acu priekšā. Nav saprotamas divas lietas. Pirmkārt, ja šai apvienībai saistībā ar dalību koalīcijā tiek izvirzītas pietiekami nopietnas pretenzijas (spēja mainīt valsts ārpolitikas kursu tikai caur atrašanos koalīcijā; spēja panākt to, ka izpildvara Latvijā ir Kremļa filiāle; spēja un griba mainīt Satversmi vismaz valsts valodas lietās...), tad jājautā dižajiem tiesiskuma aizstāvjiem, kāpēc tik nopietnas pretenzijas laika gaitā tā ar nav mitoloģijas vietā guvušas kvalificētu pamatojumu? Citādi iznāk, ka šie apgalvojumi vajadzīgi vien cīņai par sili, kuru privatizējušas «latviešu» partijas. Un cita iemesla te nav. Ja SC veidols ir sacerēts tikai tāpēc, lai pabarotu pūli, ja nav kvalificēti definētas kontrpozīcijas un tās nav abpusēji diskutētas, tad SC pārstāv tieši tādus pašus Latvijas pilsoņus, kādi pārstāv VL!TB/LNNK. Tiem var būt katram savi uzskati un savi niķi, taču to pretenzijas uz lomu varā ir pilnīgi līdzvērtīgas. Ja kāds šo līdzvērtību apšauba, tad lai viņš, kā tiesiskā valstī pienākas, piedāvā kvalificētu SC izslēgšanu no politiskā spektra.

Otrkārt, vai Latvija jau būtu laukā no ES un NATO? Vai arī tur jau valda Kremlis? Kāpēc SC dilemma netiek aplūkota šādā kontekstā? Proti, ja jau ieteikumi ņemt SC koalīcijā nāk no Rietumiem, tad kāpēc SC iespējamo tuvību ar Krieviju neizmantot Latvijas un ES labā? Kas to liedz? Atkal personiskā vājuma apziņa, atkal sajūta, ka krievi jebkurā gadījumā būs pārāki, ka SC jebkurā gadījumā spēlēs savu spēli? Kas par to liecina?

Tāds, manuprāt, ir koalīcijas ar SC veidošanas (vai neveidošanas) fons. Tagad – kas, manuprāt, nosaka koalīciju ar SC kā politisku nepieciešamību. Pirmkārt, līdzšinējā «latviešu» partiju nespēja apliecināt sevi valsts politikā tādā kvalitātē, kas padarītu šo politiku visai sabiedrībai pašsaprotami pievilcīgu. Tāpēc vien «latviešu» partijām ierasto «svešo» ir vērts ielaist līdzšinējo aunu barā kā to potences uzbudinātāju. Otrkārt, tāpēc, ka visi (!) sabiedrības slāņi un to pārstāvji ir jāpadara reāli atbildīgi (!) par valsts politiku, nevis turami kā tās balasts. Treškārt, tāpēc, ka pašreizējā sociālekonomiskā situācija nosaka vajadzību mobilizēt, centrēt visus (!) iespējamos resursus valsts dēļ. Ceturtkārt, tāpēc, ka situācija ir izdevīga tam, lai praksē pārliecinātos par SC adresēto apgalvojumu patiesumu. Un situācija ir izdevīga arī tam, lai pārliecinātos, vai «latviešu» partiju resurss patiešām ir pievērsts valstij vai tikai spekulējis ar bailēm no krieviem. Piektkārt, tāpēc, ka mazas valsts politikai jākļūst politikai pēc būtības. Vismaz Napoleona izpratnes līmenī: «Izlikdamies par katoli, es varēju pabeigt Vandejas karu, izlikdamies par musulmani, es nostiprinājos Ēģiptē.» Latvija ir galvenais, nevis ZRP, SC vai Vienotība. Sestkārt, tāpēc, ka etnisko ambīciju «akumulators» politikā jāpadara adekvāts tam, ko vēlas sabiedrības vairākums – ilgstošu stabilu un cilvēku labklājībai pievērstu sociālo mieru. Septītkārt, tāpēc, ka ir iespēja reāli, saglabājot līdzšinējās konstrukcijas vairākumu koalīcijā, integrēt SC un tās elektorātu pienākumā pret Latvijas valsti. Utt.

Viedokļi

Infodēmija ir termins, kas apvieno vārdus "informācija" un "pandēmija". Pasaules Veselības organizācija definē, ka infodēmija nozīmē pārāk daudz informācijas, tostarp nepatiesas vai maldinošas informācijas digitālajā un fiziskajā vidē slimības uzliesmojuma laikā.

Svarīgākais