Ja klausīties partiju priekšvēlēšanu retoriku un to izteikumus citai par citu, tad Latvijas pilsoņi sestdien iestūma Saeimā kombināciju, kura, salīdzinot ar 11. Saeimas situāciju, padarīs Latvijas politiku vēl irdenāku, nestabilāku un sabiedrībai svešāku.
Bet, ja skatīties formālos vēlēšanu rezultātus (varbūt tie ir arī balsošanas rezultāti) un cerēt uz to, ka tieši formālie rezultāti noteiks turpmāko procesu (koalīcijas izveide, valdība...), tad viss liekas skaidrāks par skaidru. Rīgā un Latgalē ar lielu atrāvienu uzvarēja Saskaņas centrs, Vidzemē, Kurzemē un Zemgalē ar mazāku, tomēr atrāvienu – Zatlera Reformu partija. Ja veidot koalīciju saskaņā ar pilsoņu summāro gribu, tad koalīcija būtu jāveido ZRP un SC. Ja SC negribas ņemt, varēs sacīt, ka Latgales un Rīgas loma varā būs neadekvāta šo reģionu pilsoņu gribai.
Taču, skatoties nevis procentus, bet noskaņojumus, Latvijas pilsoņi katrs no sev tīkamiem apsvērumiem atkal radīja rasolu, kura atsevišķie komponenti varētu būt vairāk noskaņoti uz rūgšanu nekā labu politiku. Saklausījušies pasakas par oligarhiem, Latvijas pilsoņi vājināja nacionālo uzņēmēju interešu pārstāvību parlamentā, toties nostiprināja parādnieku, visādu mērogu parādatkarīgo un lupatlašu interešu pārstāvību. Latvijas pilsoņi turpināja bēgt no savām, ar pagātnes rēgiem atkal atsvaidzinātām bailēm un pamuka vēl kādu soli tuvāk valsts atkarībai no ārējiem faktoriem. Kuplā skaitā ievēlējuši eksprezidenta kanceleju, Latvijas pilsoņi apliecināja, ka tiem joprojām vairāk vērts viens brašs «Auroras» šāviens nekā programmatiska mērķtiecība. Piektā daļa Latvijas pilsoņu, neraugoties uz visai apšaubāmu iepriekšējo pieredzi, arvien gatava klonēt savas cerības un ilgas, noraugoties iznesīgos žestos, populārās pozās un citos banānos.
Ja ir tiesa vēlēšanu naktī teiktajam, ka SC izdevies pārvarēt monoetnisko balsojumu (par to liecina jūtams – vairāki procenti – SC atbalstītāju pieaugums visos reģionos, salīdzinot ar 10. Saeimas vēlēšanām), tad, manuprāt, tas ir pārvarēts, pateicoties vidusslānim. Daļa no tā šoreiz balsoja par VL!TB/LNNK, daļa par SC, jo ZRP un Vienotībai jēdzīga, konkrēta piedāvājuma vidusslānim, tiem, kas nebalso ar ausīm, bet ar galvu, nebija. Par SC, manuprāt, nobalsoja daļa līdzšinējā TP un daļa LPP/LC elektorāta. Savukārt ZZS tiešām dabūja just masivizētu, itin kā pasūtītu, vēlmi noslaucīt apvienību no skatuves. ZZS dabūja lielu robu ribās, taču jāteic, ka ZZS, turpinot uzturēt sevi kā politikas stabilizatoru, tam īpaši nepretojās. Zobus rādīja vai vienīgi Aivars Lembergs, bet ZZS, manuprāt, uzvedās visai mazohistiski.
Latvijas pilsoņi tostarp gādāja par mazākām «latviešu» partiju stabilas un noturīgas solidarizācijas iespējām, kā arī nobalsoja par lielāku politikas radikalizācijas iespēju. Politiķu pēcvēlēšanu retorika arvien jūtamā mērā liecina, ka Latgalē un Rīgā politikas saule aust austrumos, bet pārējā Latvijas daļā – rietumos. Pie tā visa šajā ārkārtas (!) vēlēšanu situācijā jāpiebilst, ka vēlētāju aktivitāte bija zema. Un man šajā ārkārtas (!) vēlēšanu situācijā labpatīk uzsvērt, ka visvairāk balsu dabūja nevis SC, bet – visvairāk balsu tika paturēts pie sevis tāpēc, ka to īpašnieki uzskata ZRP piedāvāto «jauno sākumu» par blefu, bet citu partijās nesaskata nekādu gribu mainīties.
Ciktāl runāt par vēlēšanu iznākumu atsevišķos reģionos, tiktāl, pirmajā acu uzmetienā, nekas īpaši negaidīts nav iznācis. Taču, tika prātīgi teikts: lai šajā reizē spriestu par kopainu sakarīgi, ir jāsagaida ievēlēto personu saraksts. Subjektīvi es gaidīju, ka VL!TB/LNNK dabūs vēl vairāk balsu un būs otrā, ka ZZS kritums būs trīs četri mandāti un ka ZRP būs piektā, nevis otrā partija, kas tiks pāri piecu procentu barjerai. Vārdu sakot, man likās, ka bezmugurkaula populismam nevajadzētu būt šādās krīzes situācijās, kas prasīt prasās, ja ne pēc politekonomiska, tad vismaz ideoloģiska skeleta pazīmēm, tik uzvarošam. Visumā no vēlēšanu iznākuma redzams, kāpēc referendumā par Saeimas atlaišanu balsoja krievvalodīgie, bet, kāpēc to darīja latvieši, gan nav īsti skaidrs. Manuprāt, Valdim Dombrovskim ir pamats teikt to pašu, ko viņš teica LNT pēc 10. Saeimas vēlēšanām: «Vēlēšanu rezultāti pierāda, ka mainīt politisko kursu nebūtu pamata.» Bet kā tad ZRP panākumi? Kad redzēšu ZRP definētu jauno politikas kursu, tad arī domāšu, ka ZRP neiekļaujas te bijušo populistisko klonu virknē. Pagaidām ZRP nekāda kursa nav.
Savukārt Latvijas pilsoņi Zemgalē sevi atkal apliecināja kā stabilus populisma piekritējus. Tie nokūleņoja no Vienotības pērn pie ZRP šogad. Latvijas pilsoņi Kurzemē šoreiz arī šķitās caur ZRP tikuši no realitātes tuvāk debesīm. Tas pats lielā mērā sakāms par Rīgu, kur reiz sensenos laikos (šķiet, 5. Saeimas vēlēšanās) TB bija pirmajā vietā. Acīmredzot SC koalīcija pārvalda galvaspilsētu adekvātāk, nekā to darīja «nacionālie spēki». Un arī Latgalē SC augšupeju, manuprāt, nodrošina ne tik daudz SC etniskā orientācija, cik valsts politikas kvalitāte. Plus «latviešu» partiju konsekventā (sākot ar Tautas partiju) neprasme Latgalē tikt klāt latgaliešiem, cik var individualizēt kampaņas, nevis cerēt uz mediju un reklāmu mušpapīriem, uz kuriem vēlētāji, manuprāt, labāk ķeras pārējā Latvijā. Taču vislielāko unisonu ar varu, visburvīgāko tiesiskumu un glābjošu konsolidāciju sev sagādājuši Latvijas pilsoņi Vidzemē. Teju puse no tiem bijusi vai nu par ZRP, vai Vienotību. Ja vien tās abas turēsies kā Siāmas dvīņi. Īpaši Vienotība nerimsies uzsvērt šo abu ģenētisko tuvību.
Tomēr ievēlētajai 11. Saeimai neapšaubāmi ir izvēle – iet 10. Saeimas pēdās un atvasināt politiku no te ierastiem attiecību un uztveres stereotipiem, kas divdesmit gadu nav ļāvuši uzsākt valsts attīstību un veidot sabiedrību, kā pienākas, vai arī beidzot mobilizēt valsts būvei visus iespējamos politiskos, ekonomiskos un sociālos resursus.