Būdams demokrāts, domāju, ka arī bomži, ubagi un analfabēti ir līdztiesīgi būt politikā. To tik boļševistiskais Voldiņš gvelza – mācīties, mācīties, vēlreiz mācīties, un tad katra ķēkša...
Tagad, kas tad tagad – nopērc diplomu un – mainies uz augšu! Apmeklē ārzemēs austrumzemju lohiem domātus, varbūt pat par augstskolām nosauktus kursus ar skanīgiem nosaukumiem un – raujies uz augšu. Ne viena vien Latvijas amatpersona tā darījusi. Galu galā, kurš tad pārstāvēs parlamentā tos tūkstošus bērnu, kuri te skolā nav gājuši? Un vai tad valdība savā ziņā mums nav ubagu, bičotāju frakcija? Un vai tie politiķi, kuri, mainoties politiskajām sezonām, atkal meklē sev jaunas partijas vārtu rūmi, kur siltāk pārziemot, nav politiskie bomži? Tā ka mācīsimies demokrātiju, draugi. Sapratīsim, ka Saeima un partijas, kuras to Saeimu grib, bikli, bet tomēr tiecas pēc visu sabiedrības slāņu pārstāvības parlamentā. Un, jo acīm redzamāka taps politikas lumpenizācija, jo loģiskāks mums šķitīs deputātu kopējā izglītotības līmeņa kritums.
Bet, ja kāda politiska kompānija bīda valsts amatos cilvēkus, kuriem trūkst formālās kvalifikācijas, tad pirmām kārtām jādomā ne tik daudz par šo atsevišķo cilvēku, cik par izglītoto konkurētspēju. Par to, ka diplomētība un izglītotība Latvijā nav viens un tas pats. Un par to, ka politiskās partijas, runādamas par savu kandidātu augsto izglītotību, saprot ar šo izglītotību nevis kādu akadēmisku līmeni, bet pienācīgi apgūtu vispārējās vidusskolas kursu. Un, tā runādamas, politiskās partijas var aizrunāties līdz noteiktai izglītības politikai, kas, piemēram, augstākās izglītības iegūšanu nevis atvieglo, bet kapitāli apgrūtina. Atklāti sakot, «akadēmiskais» Roberts Ķīlis, kura diplomētība, šķiet, nav apšaubāma, mani satrauc vairāk nekā nediplomētais Edmunds Sprūdžs.
Otrām kārtām tomēr jādomā par pašu cilvēku.
A moš brīnumbērns!? Kā Agata Kristi, kura vispār negāja skolā. Kā Bils Geitss, kuru savulaik atskaitīja no Hārvardas otrā kursa, bet Hārvardas diplomu piešķīra ar universitātes administrācijas lēmumu 2007. gadā. Vai kā metalurgs, Brazīlijas prezidents (2003.–2011.) Inasiu Lula da Silva, kurš līdz desmit gadiem nemācēja lasīt un nepabeidza vidusskolu. Viņa laikā Brazīlija dabūja vienu no stabilākajām valdībām, par 20 miljoniem samazinājās to cilvēku skaits, kuri dzīvoja zem nabadzības sliekšņa, bezdarbs krita no 10,5 līdz 6,9 procentiem...
Skolas bērni šito varēja nelasīt. Jo tas neattaisno viņu cerības uz iespēju nemācīties. Te ir runa par to, ka arī ar diplomu nevar nosegt mazspēju un neatbilstību tam vai citam amatam. Te ir runa par to, ka noteiktos valsts amatos prasība pēc šim amatam adekvātas personības, manuprāt, būtu obligāta. Latvijā šajos amatos esošie vai pretendenti uz šiem amatiem to vairumā, manuprāt, vairumā ir nevis atbildīgi situācijas definētāji, bet klišeju un stereotipu atstāstītāji. No viena Dombrovska līdz otram, no Sprūdža līdz Kamparam. Te ir runa par to, ka partijas eksponē novecojušu modeļu «lokomotīves» ar laikmetam nepietiekamu jaudu. Te ir runa par to, ka partijas baidās selekcionēt personības pat savā vidē. Un te diemžēl ir runa arī par to, ka Latvijā, ja skatīties uz varas aprindām, diplomētība un izglītotība ārkārtīgi bieži nav sinonīmi.