Angļi esot ļoti politkorekti un toleranti. Pēc Londonas grautiņiem šis politkorektums nāk no medijiem virsū kā vēmiens. Caur notikumu vērtējuma aptuvenību. Caur vēlēšanos atrādīt juridiskos un psiholoģiskos tiešās darbības aspektus, bet noklusēt kontekstus, apiet dziļāku sociālu un etnisku situācijas novērtējumu.
Caur vēlmi konkrētas prakses novērtējumu aizstāt ar vispārīgu teoretizēšanu. Caur vēlmi iegalvot, ka grautiņi reducējami līdz pusaudžu subkultūrai kā savrupai būšanai. Taču pat policijas meklēšanai izlikto vandaļu foto un video kopums liecina ko citu. Tāpat kā Totenhemas un citu grautiņu rajonu sociālo grupu attiecības ar varu laika gaitā.
Tiek apgalvots, ka Londonas grautiņi ir vien Anglijai raksturīga sociālā klimata izpausme un tāpēc nav eksportējami. Tā teikt, Anglija ir boksa dzimtene, Anglija ir futbola dzimtene, Anglijā radās pirmais sērijveida slepkava Džeks Uzšķērdējs, Londonā dzīvoja Patriks Huligens... tāpēc tikai Anglijai raksturīgi spontāni, nesavākti un šķietami bezmērķīgi (bez prasībām, bez «politikas») vandalisma recidīvi. Tādas runas liekas domātas sevis un citu iemidzināšanai. Ij bokss, ij futbols, ij sērijveida slepkavas, ij huligānisms nu ir izplatīti visā pasaulē.
Bet, ja arī tas, kas bija vērojams Londonā, nebija nekāds «arābu pavasaris», nekāda revolūcija, bet ar ifoniem bruņotu lumpenslāņu izdarības, «patērētāju sacelšanās», «liekēžu dumpis» vai «nepaklausības svētki», arī tad tomēr jājautā, vai šie jaunieši nokrita ielās no Marsa? «Tie būtībā ir mežonīgi zvēri. (..) Viņu rīcību nosaka vienkārši dzīvnieciski instinkti un vēlmes – paēst un iedzert, piekopt seksu un sagrābt vai iznīcināt īpašumu, kas pieder citiem. (..) Viņi dara to, kas tiem dabisks.» (M. Hastingss, Daily Mail). Ja arī ir tā, kā teic Makss Hastingss, tad jājautā – kas šo zvērudārzu tādu iekopa?
Es piekrītu tiem, kuri teic, ka pamatā ne varmācīgas filmas un videospēles, bet gan vecāki un saskarsmes vide arvien ir bērnu uzvedības vai kontruzvedības modelis. Jo mazāk cilvēks savā dzīvē saņem savlaicīgu un adekvātu sociālo, pedagoģisko atbalstu, jo vairāk viņā agresijas. Jo fragmentētāka sabiedrība (L. Teivāns), jo tālāka no cilvēka sociālā politika, jo tālāk paaudze no paaudzes, cilvēks no cilvēka, jo lielāka agresija. Sociālas saskarsmes nepietiekamība, tās izgaišana (kā teiktu Freids, «mīlestības zaudējums»), kultūras marginalizācija u. tml. ir agresijas uzkrāšanās iemesls.
Jā, pūlī cilvēks zaudē savus morālos principus, vainas un līdzpārdzīvojuma sajūtu. Jā, «morāles līmenis ir apgriezti proporcionāls dalībnieku skaitam» (prof. Dž. Tomsons). Jā, nekārtības sākas tad, kad pūlis jūt, ka kontrolē situāciju. Jā, iespējams, «viņiem nav karjeras, par kuru bažīties. Viņi nav mēs. Viņi dzīvo kraujas malā – vīlušies, nikni, spējīgi sastrādāt briesmu lietas» (prof. Dž. Pitss). Tomēr, lai arī «marodierisms ļauj bezpalīdzīgiem cilvēkiem pēkšņi justies vareniem» (Dž. Pitss) un lai arī vandaļi neizvirza prasības, šķiet tuvredzīgi, skaidrot grautiņus tikai ar alkām pēc nepieejamiem patēriņa priekšmetiem.
«Tie, kuri terorizē Londonu, kuri pārvērš to drazās, ir plašākas slimības simptomi. (..) Londonas dumpis – tās nav Grieķijas un Spānijas virtuves problēmas, kur vidusslānis pūlas attālināt maksājumu dienu. Šis dumpis liecina, ka daļa jauno britu (tie, kas dur, šauj, laupa, un viņu iebaidītie palīgi) ir nokrituši no britu valsts brūkošās klints» (M. Ridela). Fonā tam ir augošs jauniešu bezdarbs, nespēja iegūt drošai nākotnei pienācīgu izglītību un milzīga atšķirība dažādu grupu ienākumu līmeņos.
Manuprāt, Londonas grautiņi ir labs apsveikums pirmajā septembrī ne vien Anglijas, bet arī Latvijas izglītības sistēmai. Sistēmai, nevis skolotājiem. Jo skolotāji ir dažādi. Ir, kas pūst līdz ar sistēmu, un ir, kas vēl spēj būt skolotāji, par spīti tai. Man šķiet, ka arī Latvijai savā ziņā ir aktuāls, piemēram, sekojošais: «Britu izglītības zieds bezpalīdzīgi lien uz vēdera ielu bandu kultūras priekšā. Šī kultūra noraida visas brīvas sabiedrības principus un normas. Tā ir varmācības, homofobijas un rasisma kultūra. (..) Šī jaunatne ir līdz nāvei pārbiedējusi skolotājus, sociālos darbiniekus un pat dažus policistus. Daudzās skolās pastāvīgi jūtams fiziskas agresijas drauds un grūti vainot skolotājus par to, ka tiem no šī drauda bail. Taču mums ir jāvaino tās skolas un izglītības iestādes, kuras rada bērnu dzīvē papildu teritoriju ielu bandu kultūrai» (D. Tomsons, The Telegraph).
Es uzskatu, ka Latvijas izglītības sistēmas praksei vairs tik daudz nerūp audzināšana un tās rezultāts, cik nozares komercializācija un bērnu utilizācija. Proti – skola sistēmas izpratnē vairs nav cilvēkam gara un zinību templis, bet geto, kur vairākus gadus uzturēt jaunus cilvēkus, lai neslamstās pa ielām. Bet tik truli šie jaunieši nav, lai nejēgtu, cik reālas un derīgas nākotnes izredzes tie savā pamatkopumā var šodien dabūt no masu skolas. Ja skolai nav saistības ar darba tirgu, ja iecienītākā profesija pēc skolas ir – bezdarbs, ja vienīgā gaisma tuneļa galā pēc skolas izrādās tā pati Anglija vai cita svešatne, bet nekādi ne sava valsts, tad skola ir vien papildu teritorija ielai.
Manuprāt, Londonas grautiņu būtiskie iemesli izplatīsies laikā un telpā. Lai kā to nevēlas redzēt oficiālā Latvija un tās angažētie eksperti, arī te līdzīgām izpausmēm ir pietiekams pamats. Trūkst vien nepieciešamās apstākļu sakritības vai manipulatoru (starp tiem var būt arī vara) gribas šo nepieciešamo sakritību radīt. Londonai uz nākamiem grautiņiem nenāksies gaidīt 30 gadu («Brikstonas dumpis» 1981.). Parīzei nenāksies ilgi gaidīt pēc 2005. gada. Manēžas laukumam Maskavā nenāksies ilgi gaidīt. Un arī Rīgai nebūs ilgi jāgaida. Jo šķiet, ka mainīt politiku attieksmē pret cilvēka, tautas tapšanu un pastāvēšanu neviens šajās valstīs īpaši nealkst.