Nevienai partijai nesanāks tik liels deputātu metiens, lai tā varētu diktēt vairākuma uzvedību 11. Saeimā. Lai izveidotu vairākuma koalīciju, šķiet, nepietiks arī ar divām partijām. Tāpēc principi, ar kuriem atsevišķas partijas tagad iesmaržo un iezīmē savu medību zonu, pēc vēlēšanām vairs nebūs principi.
Partijas tos pielāgos reālai konjunktūrai tāpat kā Vilis Lācis Veco jūrnieka ligzdu. Taču, būdamas liekules, partijas tieksies iegalvot ļaudīm, ka tā bijusi spiesta lieta, ka faktiski partiju cena nemainās. Priekšvēlēšanu pozas tiks uzturētas vienlaikus ar dubultstandartu, un tas, kā parasti, kaitēs attiecībām koalīcijā.
Ar savām uzmestām lūpām un pārošanās kaprīzēm nākotnes konstruēšanas vietā partijas taisa kampaņu par politisku bērnudārzu. Kaprīzes liecina, ka visdrošākā koalīcija Saeimā varētu būt V+ZRP+VL!. Taču man šķiet, ka izveidot drošu, stabilu koalīciju 11. Saeimā būs problemātiski jebkurā variantā. Un ne jau priekšvēlēšanu muldēšanas dēļ, bet tāpēc, ka nevienai no partijām, kuras varētu tikt Saeimā, nav pietiekama centrējoša potenciāla un autoritātes. Pa priekšu visiem kā iespējams centrālais spēks grozās Vienotība. Taču vēlēšanu iznākums var ierādīt Vienotībai otrās lomas. Vairāk balsu var saņemt SC, ZRP, VL!. Turklāt, cik Vienotība bijusi dažādās koalīcijās, tik tā tiekusies būt nevis centrējoša, bet dominējoša. Ne tikai vienkāršā kombinācijā (V+ZZS), bet arī partijas iekšējās attiecībās tā arvien nespēj tikt galā ar saskarsmes problēmu. Vairas VīķesFreibergas atgādinājums Vienotībai, ka nedrīkst aizspēlēties un pārkombinēties partneru noliegumā, ka svarīga «gatavība dialogam ar visiem Saeimā ievēlētajiem spēkiem», ir vietā. Turklāt jāņem vērā, ka koalīciju nenoteiks tikai vēlēšanu iznākums un ievēlēto partiju gribēšana, bet arī ārējie faktori, kuriem nez vai būs izdevīga koalīcija, kas polarizē sabiedrību un turklāt nav tikusi vaļā no kompleksiem iekšējās attiecībās. Turklāt variants V+ZRP+VL! ne politisko (nacionālo) krāsu, bet savas populistiskās, senilās spriešanas par nacionālo dēļ var radīt situāciju, kad opozīcija ir nepārprotami politiski spēcīgāka, loģiskāka, vienotāka un arī mūsdienīgāka par pozīciju. Turklāt jārēķinās arī ar to, ka vienpusīgas, polāras kombinācijas var mudināt neapmierinātos iet nu jau iestaigāto Saeimas atlaišanas taciņu. Savukārt, ja partijas turpinās uzdot par politiku politiskus domrakstus un nespēs skaidri definēt atsevišķu sociālu grupu, arī jauniešu nākotnes izredzes, tad Rīgā viesosies Londona. Varbūt jau vēlēšanu laikā.
ZRP šobrīd partiju reitingos ir otrā, ZZS – ceturtā. Lai teiktu, ka ZRP var būt kādas koalīcijas mugurkauls, man vispirms jāredz pašas ZRP mugurkauls. Es to neredzu. Savukārt ZZS var būt ikvienas koalīcijas stabilizators, bet nez vai konjunktūra būs tai labvēlīga kā koalīcijas līderim. Līdzīgi – ja vai visi nopietnie pretendenti uz 11. Saeimu pat SC klātbūtni koalīcijā apspriež kā dāvanu, skaidrs, ka tie nav gatavi taisīt SC par koalīcijas asi. Visticamāk arvien atradīsies kāds, kurš ikvienā kombinācijā ar SC (V+SC+ZZS; V+ZRP+SC; V+ZRP+SC+VL!) taisīs apvienību par peramo un vainīgo, par krievu latviešu kompānijā. Varbūt izņēmums būtu kombinācija SC+ZZS. Taču nez vai šie abi spēki kopā dabūs vairākumu, tātad – stabilu koalīciju. Turklāt zināms apgrūtinājums ārējā saskarsmē būs šādas koalīcijas partiju birkas (krievu partija, oligarhu partija). Savukārt varavīksnes kombinācija (V+ZRP+SC+ZZS+VL!) man šķiet slikta (pieļauju, ka Saeimā var tikt arī PCTVL, LPP/LC, Vidzemes partija...) tāpēc, ka šādas varavīksnes darba kārtības lielāko daļu aizņems savstarpējo attieksmju noteiktie kompleksi, valdības sēdes līdzināsies politiskam tirgum un tas vairos paviršu, partejisku lēmumu pieņemšanas risku.
Ja domāt par kazu un vilku optimālu sadzīvošanu, tad acīmredzot jāskatās uz vienu no pirmajām trim iepriekšējā rindkopā minētajām kombinācijām. Katrai no tām ir būtiski iekšēji trūkumi (programmatiskas pretrunas; nespēja tulkot ambīcijas reālpolitikā; sīkumaina vēlme piedabūt partneri mainīt uzskatus; inerce,...). Tomēr. Šīs kombinācijas nodrošina daudzmaz aptverošu sabiedrības pārstāvību varā un – vienlaikus – produktīvas rīcības iespēju, lai daudzmaz mierīgi un bez traģiskiem sociāliem, etniskiem konfliktiem, bez evolūcijas autoritārismā darītu to, ko Latvijai nāksies darīt. Ja vien tā grib izdzīvot kā valsts. Kaut vai – lai pārdzīvotu kārtējās konsolidācijas un pasaules drāmas. Ja kāds uzskata, ka konkrētā valsts situācijā un plašākā notikumu kontekstā var atļauties skaldīt etniskus, vēsturiskus vai vēl kādus matus, tad tas man šķiet politisks muļķis.