Vakar ar Saeimas balsojumu no “tiesībsarga” amata atlaistais Juris Jansons bija 14 gadus nodarbojies ar to, lai padarītu valsts aparātu kopumā tieši tādu kā viņa birojs, kur, viņa paša vārdiem runājot, “pie labām algām, pie labiem darba apstākļiem... cilvēki aizmirstās.”
Neilgi pirms atlaišanas J. Jansons Latvijas TV raidījumā “Šodienas jautājums” atbildēja uz jautājumu, kāpēc par iniciatoriem viņa padzīšanai no priekšnieka vietas kļuvuši cilvēki, kuri lielā mērā tieši viņa dēļ dzīvo kā Paradīzē. Tad nu gan J. Jansonu beidzot bija pārņēmusi apskaidrība, ka patiešām tā arī ir, kā jau senie latvieši brīdinājuši parunā par suņiem, kuri mēdzot iekost rokā, kas izvilkusi viņus no ūdens, uguns vai vēl citas nelaimes. Šo pašu sakarību ar tagadējā Latvijas valsts pārvaldes aparāta reāliju piemēru K. Jansons apliecināja šādi: “Redziet, cilvēki mēdz aizmirsties pie labām algām, pie labiem darba apstākļiem. Jā, ļoti labs, konkurētspējīgs atalgojums [arī pašam tiesībsargam, par ko piebilda TV žurnāliste]. Ir izveidota infrastruktūra, ļoti elastīga un no labas pārvaldības viedokļa efektīva, ir nodrošināts sociālais un materiālais. Tā kā, nu, bet cilvēki aizmirstās. Es esmu četrpadsmito gadu šajā amatā”.
86 Saeimas deputātu balsojums par J. Jansona atlaišanu notika pāris dienas pēc Saeimas Valsts pārvaldes un pašvaldības komisijas sēdes, kurā deputāti nolēma sagatavot un virzīt izskatīšanai Saeimā grozījumus Valsts pārvaldes iekārtas likumā, lai atceltu šīs pašas Saeimas pagājušā gada septembrī noteikto un kopš šā gada februāra notiekošo amatpersonu atalgojuma publiskošanu. Saeima bija saņēmusi Tiesībsarga biroja vēstuli ar apgalvojumu, ka ierēdņu algu atklāšana pārkāpjot viņu privātās dzīves neaizskaramību utt. Pirmajā acu uzmetienā šķiet, ka tas taču kārtējais J. Jansona pakalpojums valdošajai šķirai kopumā un Saeimas deputātiem jo īpaši. Viņu algas un daudzas citas privilēģijas ir sabiedrībai kā sevišķi asi dadži acīs. Ja viņi vispār sāka vākt parakstus par J. Jansonu, tad kāpēc par viņa atlaišanu? Daudz loģiskāk šķistu vākt parakstus par viņa apbalvošanu ar Trīszvaigžņu ordeni, lai tas aizsedz krūtis, aiz kurām seko J. Jansona platā mugura, kas, savukārt, spējīga aizsegt deputātu algas un vēl daudz ko citu, ko valdošās aprindas atklāt negrib.
Tikpat jocīgi, ka Saeimas komisijas apstiprinājumu tiesībsarga prasībai bez entuziasma uzņēma Ministru prezidente Evika Siliņa. Viņai taču vajadzēja par to būt sevišķi priecīgai jo īpaši tagad, kad ierēdņu algu publiskošana parāda, cik tālu no īstenības ir viņas valdības solījumi ierobežot pārvaldes aparāta darbinieku algas ar 2,6% gadā. Ierēdņu algu publiskošana atklāj pavisam ko citu, ka algu pieaugums daudz tuvāks 26% nekā 2,6% gadā. Tomēr viņa liek manīt, ka šī publiskošana turpināsies, šajā reizē tiesībasarga prasību izpildot tikpat formālā atrakstīšanās režīmā, kādā parasti tiek izpildītas gan tiesībsarga, gan daudzas citas prasības par labu pensionāriem, slimniekiem, bezpajumtniekiem, bāreņiem utt.
Tiesībsarga prasības virzīšana Saeimā kļuva par vienu no tēmām Ministru prezidentes un Valsts prezidenta kārtējā publiski pieteiktajā sarunā, kuras saturu amatpersonas atstāstīja. “Katrā ziņā mēs esam ieinteresēti šīs algas publiskot,” sacīja E. Siliņa un novēlēja Saeimai izdomāt labāku veidu, kā izdarīt to pašu, kas tagad jau tiek darīts: “Manuprāt, tā ir laba prakse.” “Vai šobrīd vienkārša šīs normas izslēgšana ir pamatota? Es par to šaubītos,” Ministru prezidenti atbalstīja Valsts prezidents Edgars Rinkēvičs. Arī viņš atvēlēja Saeimai meklēt “saprātīgu risinājumu”, kas varētu būt jebkāds ar vienu vienīgu nosacījumu, ka algas tomēr jāatklāj. Tātad - mainīt jebko, lai nemainītos nekas. No vienas puses, tieši ar to pārvalde aprāts nodarbojas visu laiku un tieši to vislabāk prot. No otras puses, pārvaldes aparātam dots uzdevums darboties sev par sliktu, uz ko šis aparāts nav tendēts itin nemaz.
Tagadējā kolīzija ir starp pārvaldes aparāta interesēm īsākā un garākā termiņā. Īstermiņa intereses, kuras katrs ierēdnis (šī vārda plašākajā nozīmē, kādā politiskajos amatos ieceltie ministri Valsts kancelejas atalgoto štatu sarakstā nekādi neatšķiras no jebkuriem valsts kalpotājiem) izjūt daudz labāk nekā ilgtermiņa intereses, prasa ierēdņu algas noslēpt, bet ilgtermiņa interesēs ir nenovest visu valsts aparātu lielumā līdz tādai degradācijas pakāpei, līdz kādai J. Jansons ir novedis savu biroju mazumā: “Pie labām algām, pie labiem darba apstākļiem cilvēki aizmirstās” vismaz šad tad parādīt, ka viņi strādā.
Valsts augstākajai politiskajai vadībai, ko personificē E. Siliņa un E. Rinkēvičs, ir pamats baidīties, ka jebkurā zemākajā līmenī, jau sākot ar ministriem, cilvēki, kuru atalgojums daudzkārt pārsniedz viņu atbildību par darba rezultātiem, t.i., sliktiem rezultātiem, pārslēgsies uz to, kas viņiem izdodas labāk nekā darbs, ko viņi uzņēmušies. Tātad uz intrigu pīšanu pret valdību, jo valdību krišana ir labi aprobēts paņēmiens jebkuru amatpersonu neveiksmju izskaidrošanai. Tieši to pašu, ko E. Siliņa domā par ministriem, ministri domā par valsts sekretāriem un ministriju pakļautībā esošo iestāžu vadītājiem, kuri domā to pašu par saviem padotajiem. Šo cilvēku atalgojuma publiskošana kalpo kā viņus disciplinējošs faktors - zīme jeb brīdinājums, ka var atklāties arī daudz kas cits, ar ko viņi reāli nodarbojas.
Šobrīd labāk neuzņemties paredzēt, ko Saeima darīs tad, kad atgriezīsies no vasaras atvaļinājuma. Var sagadīties arī tā, ka atalgojuma publiskošanu patiešām faktiski izbeidz, kā tas pāris reizes jau gadījies, jo spēkošanās starp dažādiem valsts aparāta piramīdas līmeņiem norisinās nemitīgi. Augstākajai vadībai ir jāizjūt iekšēji un ārēji draudi, lai tā neatkāptos no pārvaldes aparāta zemāko līmeņu disciplinēšanas arī ar algu publiskošanas metodi.
Ja situācija kļūtu vēl sliktāka, tad algu publiskošanai jāpāriet algu jeb kopējo izdevumu atalgojumam samazināšanā. Nākamais aiz J. Jansona rindā uz grēkāža lomu ir viņa birojs tagad jau bez viņa. Tiklīdz opozīcija pamanīja, ka birojā izveidojies intrigantu pūznis sācis kaitināt valdošo koalīciju, Nacionālo apvienību pārstāvošais Saeimas deputāts Jānis Dombrava aicināja vērtēt Tiesībsarga biroja efektivitāti un gada budžetu vairāk nekā trīs miljonu eiro apmērā. Ja pārskatāmā nākotnē, kamēr sabiedrība par biroja eksistenci nav atkal aizmirsusi, E. Siliņas valdība (koalīcija) paziņotu par biroja likvidāciju, tās ieguvumi popularitātes punktos būtu lielāki nekā naudā, ja trīsarpus miljonus salīdzina ar rēķiniem, kādus valdībai sagatavojuši militāristi, “airBaltic", “Rail Baltica” un citi neatraidāmi prasītāji.
Spilgtākais pasākums tiesībsarga institūcijas un tieši J. Jansona izpildījumā bija 2018. gada sākumā notikusī iebrāšanās bērnu psihiatriskajā slimnīcā Ainažos. Sabiedrībai atklājās, ka neviena psihiatra psihiatriskajā “slimnīcā” nav bijis vismaz kopš padomju laikiem un iestāde kalpo par soda vietu nepaklausīgiem bērnunamu bērniem, kuriem medicīnisku procedūru aizsegā tika piemēroto miesas sodi: “Pacienti drīkst uzturēties tikai savā tukšajā palātā, ja neklausīsi, būs sods - sāpīgā pote vai piesiešana pie gultas,” J. Jansona atklāsmes “Neatkarīgā” publiskoja 2018. gada 1. februārī. Citējami arī Tiesībsarga biroja Bērnu tiesību nodaļas vadītājas Lailas Grāveres vārdi, ka “slimnīcā” iespundētajiem bērniem nav nekā cita, ko darīt, “kā sist viens otram pa galvu, vilkt bikses nost un izrādīties viens otram”.
Tā, lūk, tika uzbūvēts mazs podestiņš, uz kura J. Jansons 2019. gada 29. maijā notikušajās Valsts prezidenta vēlēšanās aizsniedzās līdz astoņām Saeimas deputātu balsīm (ievēlētajam Egilam Levitam 61 un Didzim Šmitam 24 balsis).
Jautājums, vai politisko rēķinu kārtošana kaut kādā mērā atvieglojusi Ainažos iespundēto bērnu likteni? Vai J. Jansons par to vismaz interesējies? Nekādu ziņu par izmaiņām slimnīcā nav. No J. Jansona biroja 2024. gada 2. februārī “Neatkarīgā” saņēma solījumu informēt, “tiklīdz mums būs jauna, pārbaudīta informācija par šo. Vizītes uz iestādēm noteikti būs.” Līdz J. Jansona atlaišanai 2025. gada 19. jūnijā nekādu vizīšu bijis nav. Ainažu slimnīcas tagadējā vadītāja Santa Vāverāne apliecināja, ka J. Jansons nav redzēts, bet viņa birojs slimnīcas administrācijai kaut ko jautājis esot. Visticamāk, ka J. Jansons saprata, kāpēc Ainažos vairs nerādīties, jo jēgas no viņa nekādas. To pašu var sacīt par Tiesībsarga biroju, ka no tā Latvijai nekādas jēgas nav.
