Interesanti, kam ienāca prātā noteikt 25 metru aizsargjoslu ap Saeimu? Iespējams, tiem cilvēkiem, kuri nodarbojas ar stihisku regulējamu protesta akciju plānošanu. To savā ziņā atklāj pat aizsargjoslas tapšanas nolūks – "lai laikus identificētu riska faktorus un novērstu iespējamos apdraudējumus".
Tātad kaut kādi viedi un ļoti profesionāli ļaudis ir laikus identificējuši riska faktorus tik konkrēti, ka zina, kurā vietā tie visi izpaudīsies. Lai gan – savlaicīga riska faktoru identifikācija it kā pieļauj to savlaicīgu novēršanu. Un tad aizsargjoslu it kā nevajadzētu. Jājautā – kas tad te definēts kā riska faktors. Agresijas varbūtība? Vai arī tik vien tas, ka tautas kalpiem piegriezies iet cauri dusmīgiem piketiem pie Saeimas durvīm?
Bet – varbūt tā tiešām ir savlaicīga virtuālu (vēlāk droši vien – vizuālu) dekorāciju uzstādīšana noteiktu režisoru iecerētām izrādēm. Žēl, ka šis solis nav pamatots no lietišķās puses. Speciālajā literatūrā par svarīgu objektu aizsardzību teikts, ka tad, ja šie objekti nav militāri vai tehnoloģiski, bet ir publiskās varas ēkas, mūsdienu tehniskie līdzekļi ļauj spēlēt demokrātiju un, kamēr situācija nav akūta, nevilkt ap māju dzeloņdrātis, ne arī kā citādi publiski, vizuāli vai virtuāli demonstrēt šo ēku satura norobežošanu no sabiedrības.
Būtu loģiski, ja aizsargjosla ap Saeimu ietilptu noteiktā pasākumu kompleksā. Bet vienā pievakarē uzmanīgi, taču neslapstoties, pastaigāju pa divu svarīgu objektu it kā apsargājamu teritoriju. Apsardzi redzēju, bet nekontaktējos, sadraudzējos tikai ar sunīti. Var jau būt, ka viņiem bija kādi moderni tehniski līdzekļi, bet vairāk man liekas, ka te parasts domāt ar vienu vīli – ja jau gaidāmi politiski vai sociāli protesti, tad arī to uzmanības objekti būs politiski. Diezgan pašpaļāvīgs un svētdienīgs uzskats. Bet varbūt Latvijas drošības dienesti zina, ka visi tie, kas Latvijā varētu būt protestētāji, ir vai nu regulējami un vadāmi ļaudis, vai arī diletanti. Labi, ja tas tā tiešām ir.
Turklāt – gājieni uz varas mājām un sadursmes pie tām ar varas pārstāvjiem ir allaž efektīgs solis masu aizkustināšanai. Tā gan nav ne produktīvākā protesta, ne varas graušanas forma. Piemēram, efektīvāk šim nolūkam ir izmantot pašu varu. Piemēram, radot determinētu haosu, kura dēļ nevajag mobilizēt negaidītai uzvedībai lielu masu kādas sistēmas elementu, bet kurš izriet no nelineāro procesu iekšējās būtības. Šādu nelineāru procesu Latvijas varas uzvedībā ir vai cik. Turklāt vara ir tik izlaidusies, ka nav vīžojusi lietišķā līmenī sakopt rezerves, paralēlos variantus, plānus B u.tml. Pat krīzes situācijām paredzētās signālsistēmas, pirms pamodīsies un pieslēgsies tie, kam ar tām jārīkojas atbilstoši, var paspēt izmantot haosa radīšanai. Lai to secinātu, pietiek hronometrēt pārs pēdējo lokālo sastrēgumu risinājuma gaitu.
Ar to gribu teikt, ka – pirms ieviest kārtību pie Saeimas, būtu vēlams ieviest kārtību pašā Saeimā. Vismaz lai parādītu, ka tur iekšā ir kaut kas, ko vērts sargāt vai saudzēt. Vismaz lai uz āru būtu redzams, ka runa ir par valstij svarīgu objektu pilnvērtīgas rīcībspējas nodrošinājumu ekstrēmos apstākļos, nevis tikai par 100 svēto miesu brīdinājumu sabiedrībai – nelien par tuvu! Divdesmit pieci metri, tā ir distance, kura ļauj tautas kalpam, ierāvušam galvu apkaklē, izmukt no Saeimas vai valdības mājas, iesprukt autiņā un aizlaisties no piketa, demonstrācijas vai lūdzēju pulciņa, kas šim nepatīk.
Ikvienas varas ētikas principi tiecas gūt sev atbilstošu estētisku formu. Ja varas principus nosaka kāda sakrāla vai laicīga, laba vai ļauna, bet ideja, tad varas estētika gūst pat māksliniecisku vērienu. Taču, ja vara jūtas savā valstī kā zaglis svešā mājā, tad nav brīnums, ka par tās simbolu kļūst izolējošie pasākumi.