Krievijas prezidenta Dmitrija Medvedeva trešais vēstījums Federālajai sapulcei (30.11.2010.) neizcēlās ne ar sensacionāliem paziņojumiem, ne konfrontējošām deklarācijām. Varbūt tāpēc tas virknei ekspertu un žurnālistu nelikās “garšīgs”, bet virkne Krievijas politologu to uztvēra kā priekšvēlēšanu runu.
Klausījos vēstījumu. Dzirdēju bieži sacīto – “uzdodu valdībai veikt to un šito”. Tomēr man likās, ka vēstījuma izpildadresāts nav tik daudz abas palātas, valdība, Krievijas politiskās un ekonomiskās elites virsotne, cik labākajā gadījumā vidējais valsts administrācijas līmenis. Likās savādi, ka vēstījums vēršas pamatā pie izpildītājiem, bet izvairās skart politisko sistēmu, kuras kvalitāte saistībā ar problēmu apjomu nepārprotami iznāk to cēlonis. Piemēram, lai arī tika sacīts, ka šogad gaidāms ekonomikas pieaugums par 4%, lai arī oficiālā Krievijas statistika vēsta par labklājības pieaugumu, šī pati statistika ļauj secināt, ka trešo daļu valsts ienākuma saņem 10% tās bagātāko ļaužu, bet 10% nabagāko – tikai 1,9%. Turklāt Dmitrijs Medvedevs teica, ka valsts katru gadu korupcijas, zagšanas, kukuļošanas dēļ zaudē triljonu rubļu ( ap 32 miljardiem ASV dolāru). Opozīcijas avoti uzskata, ka šie zaudējumi ir krietni lielāki, taču šā vai tā, manuprāt, skaidrs, ka pie šāda zaudējumu apjoma korupcija nevar būt gājusi secen arī tiem, kurus Kremlī tieši uzrunāja Medvedevs. Tas, ka vēstījuma vektors, manuprāt, neskāra visus ekonomiskās un sociālās iekārtas līmeņus, bet šķita vērsts uz “leju”, atstājot ārpus vērtējuma, ārpus līdzatbildības augstākos Krievijas varas, politikas, ekonomikas ešelonus, radās iespaids, ka interešu paritāte starp augstākajiem Krievijas dienas kārtības noteicējiem ir visai trausla un nestabila. Vara ir nestabila. Un tāpēc, lai kā to varbūt negribētu Medvedevs un Putins, Krievijas politiskā evolūcija (samērā ar Eiropas tradīciju) arvien paliek nobremzēta. Arvien, jo šo situāciju laika gaitā fiksējis ne viens vien Krievijas izzinātājs. Piemēram, P. Miļukovs: “Jo vairāk mēs virzāmies no Atlantijas okeāna krastiem uz austrumiem, tuvāk Urālu kalniem, jo politiskās attīstības process arvien vairāk kavējas, tā attīstība kļūst arvien mazāk saspringta.” (Krievijas kultūras vēstures apraksti, 1900.).
Taču paradoksālā kārtā, neraugoties uz dalību ES un NATO, arī Latvijas politiku un pārvaldi, ja klausīties nevis to runasvīrus, bet skatīties viņu darbības rezultātus, pagaidām velk tuvāk Urālu kalniem. Arī to es pastarpināti izlobīju no Medvedeva vēstījuma. Krievijas prezidents no 72 vēstījuma minūtēm četrdesmitpiecas veltīja bērniem un jaunatnei. Tika pieteiktas kā darāmas daudzas labas lietas. Latvijas amatpersonām allaž pirmā vietā cilvēks un mūsu papīra stratēģijas satur ļoti labas lietas. Taču – gan Medvedeva vēstījumā, gan Latvijas varas praksē tiek ignorētas sistēmiska ( tātad augstākā politikas, varas ešelona atbildības) līmeņa problēmas. Pēc Medvedeva vēstījuma pat Krievijas mediji jautā, kā tad šī ignorance, piemēram, izglītībā un veselības aizsardzībā iet kopā ar vēstījuma “humānistisko ievirzi”?
Jo, “attīstībai un modernizācijai veltītu runu pavēnī valstī tiek slēgtas skolas, poliklīnikas, slimnīcas, bibliotēkas, pasta nodaļas un citas dzīves nodrošināšanas infrastruktūras iestādes. Tas jau tiek uztverts kā ikdienas dzīves audu noārdīšana.” (utro.ru).
Situācija tiek pretstatīta Aleksandra II laika liberālajām reformām, kad valsts noņēmās ar zemstes poliklīniku un skolu tīkla izveidošanu.
Taču Krievijas ārstu un skolotāju kopumi šajā no demokrātijas viedokļa it kā problemātiskajā valstī acīmredzot tomēr nav tik gļēvi kā brīvajā Latvijā. Pērn oktobrī notikušā Krievijas ārstu kongresa secinājums bija: reformas grauj veselības aizsardzības sistēmu, samazina bezmaksas medicīnas pieejamību iedzīvotāju pamatslānim, proti – de facto ignorē sociālās vienlīdzības principu. Latvijas ārstu kopums sāk kaut cik vērtēt situāciju tikai tad, ja degungalā kārtējais budžets. Krievijas skolotāju kopums arī klusējot, tur esot maz organizāciju, kas vieno skolotājus. Taču jaunā Krievijas izglītības likuma apspriešanā dažādos medijos iesaistās jo daudzi konkrēti cilvēki un kolektīvi ar perfekti argumentētiem, ļoti kritiskiem viedokļiem.
Tie uzskata, ka reformas nolūks nav vis skolu atbalsts, bet budžeta atslogošana, ka izglītības reforma Krievijā virzīta uz sistēmas monetizāciju, kas nozīmē nevienlīdzību starp pilsētu un laukiem, starp treknumā arvien briestošām elitēm un arvien liesākajiem iedzīvotājiem. Budžeta problēmas tiek risinātas uz cilvēku rēķina (sk. gazeta.ru, utro.ru, inosmi.ru,...). Tāpat arī Latvijas budžeta autoriem nerūp iedzīvotāju iespējas ekonomēt izdevumus. Krievijā runas par vienlīdzīgu izglītības pieejamību esot vien “dūmu aizsegs”, aiz kura pastāv vēlme padarīt nevienlīdzību likumīgu. Redzīgam nebūs grūti saskatīt, ka Latvijā pieejamības nevienlīdzība gan saistībā ar medicīnu, gan skolām ir jau reāla.
Šo sakritību dēļ es tad arī domāju, ka Latvijas vara savā faktiskajā rīcībā arī skatās vairāk uz Urāliem nekā Strasbūru, Lisabonu vai Boloņu. Un dara to tik aizrautīgi, ka krīze cilvēkiem te nenozīmē vis smagas, taču pārvaramas, pārejošas grūtības, bet sajūtu, ka valsts darbojas pret tiem un nav vairs uz ko paļauties. Secinājums – valsts vadītājiem jāiemācās vai nu darīt saskaņā ar runāto, vai vismaz runāt saskaņā ar reālo valsts praksi.
v