Dīvaini būtu, ja šoferis nevis pārbaudītu mēraparātus, bet par, teiksim, autobusa ātruma noteicēju izvēlētos pasažieru sapulci. Un aģitētu tos pret spidometru. Taču – kas ir savādi pie automašīnām, ir norma varas mašīnām.
Lai ko ar nerādītu varas mēraparāti, vēl nav nācies dzirdēt, ka varas mašīna te kādu problēmu tieši un nepārprotami atzītu par savas vainas radītu. Šajā ziņā te arvien valda padomju nomenklatūras priekšstati par varas mašīnas prestižu. Valdībā, Saeimā. Tā vietā, lai censtos pēc iespējami objektīvas kļūdu un to cēloņu analīzes, varas mašīna ne reizi vien centusies vai nu savā vīzē uzpirkt, padarīt mēraparātus atkarīgus, vai, nevairoties no meliem un deformētas informācijas, degradēt tos sabiedrības acīs. Nolūks – provocēt tādu sabiedrības attieksmi, kas varētu kalpot vai nu kā zināms aizsargs tad, kad profesionāļu kompetence saduras ar varas mašīnas nekompetenci, vai arī kā "attaisnojums" (tauta arī netic tiem švabrakiem, kas mums iebilst!) neadekvātiem varas lēmumiem.
Tā saku tāpēc, ka varas mašīna (Saeimas koalīcija, valdība) šo paņēmienu, manuprāt, pēdējā laikā lieto pret Satversmes tiesu un zināmā mērā arī pret KNAB. Proti – savu iekšēju apsvērumu dēļ gandē šo iestāžu publisko prestižu. Acīmredzot koalīcijai un valdībai gribas priekšlaikus saņemt no sabiedrības indulgenci saviem iespējamiem darbiem, kuri varētu tikt apstrīdēti kā nekonstitucionāli. Tādēļ vajag tik vien kā panākt, lai arī sabiedrība sauc: "Tiesnesi ziepēs!" Bet es tostarp izlasīju romiešu tiesībās, ka kūdīšana ir ļaunprātīgāka darbība nekā pakļaušana vai piespiešana.
Satversmes tiesas 2010. gada 18. janvāra un 22. jūnija spriedumi par tiesnešu atalgojumu, manuprāt, var kalpot kā mācību līdzeklis un argumentācijas bāze citām sociālām grupām viņu centienos pēc taisnīga atalgojuma. Taču šis raksts nav ne par spriedumiem, ne par tiesnešu algām vai to iekļaušanu vienotā atalgojuma sistēmā. Es zinu, ka ir krīze, ka situācija, pārfrāzējot ST 18. janvāra spriedumu, visās jomās prasa saprātīgu līdzsvaru starp ambīcijām un budžeta iespējām un ka valdībai vienīgā privileģētā joma šķiet ēnu ekonomika. Bet – tieši tāpēc, ka ir krīze, tiem, kuri pieņem lēmumus, te būtu jāizceļas ar perfektu domas skaidrību un tās pamatojumu. Taču, ja domu lēmēju līmenī aizstāj spriedelējumi – ST bija pensionāru "čoms" tikai tāpēc, lai varētu lemt par labu tiesnešiem, un tagad ST ir tiesnešu "čoms", jo – roka roku mazgā, tad tā nav kvalificētu viedokļu sadursme. Tā ir tikai vienas puses spekulācija pūļa priekšstatu līmenī. Vai ST varēja atteikt pensionāru prasību, vai ST varēja atteikt tiesnešu prasību? Vai ST bija tiesības kādā no šo prasību lietām nelemt? Kas tieši ST lēmumu kvalitātē liecina, ka tiesnešiem izdevies izsist sev labvēlīgu spriedumu? Par to ne vārda. Ne vārda par to, ka ST spriedumi kaut kādā ziņā būtu izkāpuši ārā no tiesu neatkarības principa. Man gan liekas, ka Saeima viedokli (tas redzams spriedumos) par savu darbību, pamato ne tik daudz ar šīs darbības tiesiskumu, cik ar situāciju. Ar krīzi, SVF prasībām u.tml. Tikpat labi slepkavību var attaisnot ar grūto bērnību. Savukārt Solvita Āboltiņa sacīdama (NRA, 16.11.2010.), ka tiesneši izmantojuši ētiski apšaubāmu metodi, ar ST nolēmumu palīdzību nosakot paši sev atalgojumu, manuprāt, liekuļo. Jo tad arī Saeimas metodes, nosakot sev atalgojumu bez kāda pastarpinājuma, ir ētiski apšaubāmas. Vai varbūt ST lēmusi prettiesiski, korporatīvi, ārpus kāda likuma interpretējamības rāmjiem? Par labu nevis Temīdai, bet savējiem? Mājienu vietā gribētos redzēt juristu cienīgu argumentāciju. Citādi iznāk, ka viens varas atzars krīzes laikā tiecas nevis panākt maksimāli efektīvu visu varas atzaru mobilizāciju, bet attaisno savu patvaļu, nevis labodams, bet gremdēdams citu varas atzaru prestižu. Kam tas vajadzīgs? Ja ir kompetences deficīts, tad vajag mācīties, nevis aizvietot šo deficītu ar intrigantismu.
Satversmes tiesa tostarp ir arī varas konstitucionalitātes "mēraparāts". ST "kā tiesu varas sastāvdaļai jānodrošina pēc iespējas pilnīga abu pārējo varas atzaru kontrole". Tātad – ST jābūt ļoti jūtīgam mēraparātam. Un tāpēc, ja kāds, Saeima vai valdība, nevis saka – lai precīzi mērītu, tev jāizdara tas un vēl tas, bet bāž zem aparāta cirvi, tas manā uztverē izsaka vēlmi padarīt tiesu uz priekšdienām bailīgu, ierobežot to lemšanā, kontrolē. Par "cirvi" šajā gadījumā var uzskatīt arī to, ka automašīnas iegāde ST nomātās vietā publiski pasniegta (de facto) kā dzīres mēra laikā uz darbinieku atalgojuma rēķina. Cik nav dzirdēts valsts iestādes sakām, ka auto nomāšana ir neekonomiska. Taču esot vispārējs nosacījums – nomāt un tikai nomāt. ST trijos gados, nomājot Audi, iztērēja 25 000 latu. Līgums beidzās. Pateicoties tam, ka viens no ST tiesnešiem pārstāv valsti Hāgā, radās ietaupījums. Saskaņojot ar Finanšu ministriju, tika nolemts atklāta konkursa ceļā pirkt mašīnu. ST uzskata, ka ar šo darījumu nav vis dzīrojusi, bet ietaupījusi pārdesmit tūkstošus. Vēl viens "cirvis", kas periodiski tiek likts zem tās vai citas sociālas grupas pretenzijām, ir slavenais teiciens – labi, ja jums dosim, bet ņemsim nost kādam citam. Lai arī līdzekļi taisnīgam atalgojumam jāgūst, nevis tos kādam atņemot, bet no valsts attīstības. Un tā nav tiesnešu vai skolotāju, bet politiķu atbildība. Taču, ja pie varas ir neprašas, tiem izdevīgi turēt ļaudis stresā un kūdīt vienu slāni pret citu. Jo attīstības vietā tiem ir "skaldi un valdi" taktika. Bet, ja šī taktika parādās dažādu varas līmeņu savstarpējās attiecībās, tad, bradādami cits citu, tie nobradā valsts intereses.