Esot sākusies cīņa par Valsts kancelejas vadītāja amatu. Ja izpildvarā parādās vārds cīņa un tā nav cīņa par ražu, garu vai dzīvību, tad, manuprāt, tas ir signāls par to, ka cīņas intereses ir pastarpinātas no tam vai citam amatam vajadzīgās kompetences.
Bet šim konkrētajam amatam Latvijā manā uztverē ir piemēroti mazāk nekā desmit cilvēki. Formāli droši vien tam atbilst vairāk cilvēku, taču te vēl nepieciešams raksturs, misijas apziņa un mugurkauls. Manuprāt, šim jābūt nepolitiskākajam amatam valstī. Tieši tādēļ, lai izpildvarā būtu iespējams valsts darbs. Neatkarīgi no tā, kādu partiju vēji pūš valdībā.
Gunta Veismane konkrētos apstākļos labi darīja savu darbu. Bet vairuma valdību un to vadītāju apvārsnis pēdējos padsmit gados nav sniedzies sevišķi tālāk par Valsts kancelejas kā valdības tehniskā sekretariāta izpratni. No sarežģītākas mašīnas, no efektīva valdības centra tie acīmredzot baidījās. Un tāpēc Valsts kanceleju lietojuši apmēram tāpat kā cilvēki, kuri datoru lieto tikai kā rakstāmmašīnu. Varbūt citādi te bija vienīgi laikā, kad pastāvēja Valsts reformu ministrija. Nožēlojamā politiskās varas nespēja izveidot perfektu, stabilu, nepolitisku civildienestu ir tam labākā liecība.
Tas, ko VK gribētos un kā vajadzētu, te ticis diezgan skaidri definēts (R. Mauntfīlds, G. Ķeniņš-Kings, E. Levits, A. Dravnieks...). Par to, kā ir, liecina valsts rezultativitāte. Un tā pagaidām liecina, ka reāli VK ir, iespējams, labi nostādīts, taču lielā mērā formāls institūts. Kā citādi, ja skaidri redzams, ka kvalitatīvu valdības centru funkcijas (tostarp arī valdības politikas un likumdošanas plānošana, arī stratēģiskā plānošana, valdības programmu izpildes koordinācija, valdības prioritāšu analīze, valdības un parlamenta uzdevumu kontrole, to izpildes novērtēšana, valsts funkcionētspējas kontrole (auditi)...) nav domātas tikai varas servisam, bet valsts rezultātam. Taču formālo attieksmi vēl labāk apliecina pērnā gatavība likvidēt VK. Neraugoties uz Eiropas Komisijas atzīto, ka VK veikusi "sekmīgas reformas pareizā virzienā". Gunta Veismane par to teica: "Valsts kancelejas likvidācijas priekšlikumu varētu salīdzināt ar neprātīgu pacientu, kas svara samazināšanas nolūkos palūdz izoperēt, teiksim, sirdi." Perfekta VK tiešām var būt valsts, varas motors.
Jautājums – kāpēc, ja ir izdevies izveidot "progresīvām Eiropas valstīm atbilstošu valdības centru" (G. Veismane), ja tiešām izdevies sakārtot valdības dokumentu aprites procedūras un stiprināt sabiedrības līdzdalības iespējas lēmumu veidošanas un pieņemšanas procesā, Latvijā tomēr vērojamas tās kaites, kas raksturīgas valstīm (vairums NVS valstu, Bosnija, Horvātija...), kur šie valdības centri ir vāji? Te pastāv likumdošanas pretrunas, te modē ir ministriju strīdi, cīņas par ietekmi, te nav tikts vaļā no funkciju dublēšanās un liekām starpniekstruktūrām, te ir sektorāla pieeja valsts politikai, sektorāls feodālisms... Ja Valsts kanceleja savu ir darījusi, bet nevēlamās lietas saglabājas, tad jādomā, ka valdība, ko pamatā veido pārvaldes diletanti, nevis uzticas profesionāliem nosacījumiem, bet piezemē šo veikumu līdz savam nekompetences līmenim, transformē atbilstoši savai saprašanai un interesēm. Turklāt Egils Levits savulaik izteicās, ka resoru ierēdņiem varētu nepatikt hierarhiski augstāks koordinācijas un kontroles institūts, nepatikt, ka VK mēģina vadīt civildienestu no valsts pārvaldes kopējo, nevis ministriju partikulāro interešu viedokļa. Manuprāt, tieši šīs partikulārās intereses te pagaidām nosaka valdības stilu un izpratni par valdību kā komandu. Rodas neatbilstība starp institūtu, kura misija ir būt valdības centram pēc būtības, un valdību, kas joprojām lāgā netiek pāri resoriskajam stratēģiskajā, pāri partikulārajam, partejiskajam valstiskajā.
Jautājums – par ko tad īsti rit cīņas, aiz kurām atkal rēgojas politiska ieinteresētība un partejiskums? Par to, lai VK pataisītu par valdības tehnisko sekretariātu? Vai arī par to, lai principiāli atrisinātu pretrunas, kas liedz valdībai izmantot VK pēc būtības? Otrajai misijai valstī ir gan kadru, gan, manuprāt, politiskās gribas deficīts. Tāpēc cīņa par šo amatu rada bažas par to, ka arī te savējo iekārtošana var būt svarīgāka par varas mašīnas rīcībspēju un prestižu.