Valdības deklarācijā solīts nodrošināt KNAB darbības neatkarību. Bet vēl tur solīts nodrošināt "vienotu, kompetentu un efektīvu" valsts pārvaldi. Ne viens, ne otrs nebūs iespējams, ja premjerministrs izturēsies kā vēja rādītājs starp diviem vai vairākiem ietekmes, intrigantu, profesionāļu... grupējumiem, nevis noteiks un revidēs situāciju tā, kā vislabāk valstij.
Ja premjers domā, ka saistībā ar KNAB jāsameklē "visām pusēm pieņemams modelis", tad manā uztverē tie ir civilista spriedumi. Premjers, manuprāt, pieļauj, ka iestādes mērķis var būt arī sevis ērta iekārtošana. Bet tās supersvarīgā misija var būt šīs iekārtošanās attaisnojums. "Pieņemams modelis" nav jārada "visām pusēm", bet konkrētos apstākļos optimālai mērķu īstenošanai.
Turklāt, ja publiskajā telpā parādās izpildvaras amatpersonu domstarpības, ja šīm personām dikti patīk uzsvērt savas iestādes neatkarību, tad publiskajā telpā jābūt arī strīdus pušu plus neitrālu kvalificētu cilvēku viedoklim par situāciju. Kur tas ir ? Kāpēc publiski tiek eksponēti bābu kari, nevis vismaz konkrēti katrai pusei "pieņemamie modeļi" un to salīdzinājums? Vai tas nozīmē, ka analītiskais līmenis KNAB priekšniekiem par augstu? Vai arī tas nozīmē, ka savu pašmērķu aprūpēšanai vislabākais ir tieši šis – ap KNAB labi iemēģinātais politizētās estrādes līmenis? Vienreiz kaut ko izdevās panākt ar vaidēšanu, apsaukāšanos un pozām, otrreiz izdevās, varbūt trešo reizi arī izdosies. Lai arī – kas gan būtu vienkāršāk, kā profesionāli, ar faktiem, ar vadības analīzi pamatot priekšnieka neatbilstību un nekompetenci (ja šie vārdi tiešām ir vietā)? Citādi rodas iespaids, ka argumenti tiek aizvietoti ar spiedienu. Nu šķietas atkal sagaidīta izdevīga politiskā (!) konjunktūra tam, lai rīkotu profesionāli pienācīgi nepamatotus demaršus.
Te jāatgādina, ka KNAB iekšējiem konfliktiem jau ir seriāla raksturs. Vilnīša seriāls nav pirmais. Tātad ij valdībai, ij KNAB bija pārpārēm laika, lai iekšējās vai publiskās diskusijās nonāktu līdz optimālam risinājumam lietas labā, nevis gadiem auklētos ar biroja niezēm. Savādi, ka arī šīs valdības deklarācijā rakstīts: jāpanāk "skaidra, saprotama un pārskatāma biroja vadītāja iecelšanas kārtība". Kāpēc tas netika izdarīts 2003., 2005., 2008. gadā? Manā uztverē tas netika izdarīts tāpēc, ka dažādi politiskie grupējumi un to aizmugures nespēja panākt vienošanos par ietekmi KNAB un to, ka KNAB netiks lietots kā politiskās konkurences, savstarpējo politisko cīņu instruments. Un viegli pieņemt, ka kašķis pašā KNAB ir šo grupējumu pārstāvju kašķis. Un tikpat viegli pieņemt, ka Dombrovskis vienu dienu saka – KNAB vadītāja reformas ir pieņemamas, citu – KNAB vadītājs var izrādīties nepieņemams tāpēc, ka pats ļaujas manipulācijai. Tas rada iespaidu, ka pastāv sviras, ar kurām premjerministru var spiest. Vismaz tā tas publiski izskatās, bet, lai neizskatītos, ir par maz to vai citu viedokli propagandēt. Tas jāpamato.
Cik saprotu, KNAB nav jauno naturālistu pulciņš, bet izteikti hierarhisks kantoris. Grūti – jūties dižens, bet jāpilda necila priekšnieka necilas pavēles. Grūti. Un tomēr, ja iekšēja rēķinu kārtošana tiecas uzurpēt oficiāli noteikto dienesta kārtību, ja sastrādāšanās problēma izrādās pārmantojama, ja padotie var atļauties ignorēt priekšnieka noteikto un šāda ignorance gūst recidīvu raksturu, šāda iestāde ir jāizformē. Ja tiek pieņemts lēmums to pārstartēt, nevienai no "visām pusēm" tajā vietas vairs nav. Jo priekšnieks nav spējis rīkoties kategoriski uzreiz un nepieļaut hierarhiskas izlaidības metastāzes, bet "revolu-cionārie" padotie nav spējuši profesionāli attaisnot savus demaršus. Zināms attaisnojums šādai situācijai ir tas, ka valdības (-u) pārraudzība, manuprāt, arī bijusi politizēta. Neatkarīgais birojs visu savas eksistences laiku tiešāk vai netiešāk bijis atkarīgs no politiskās konjunktūras.