Skatos uz 10. Saeimas deputātu sarakstu, un man liekas, ka 10. Saeima pārmantos no devītās ne tikai leģitimitātes (sk. J. Urbanovičs, Neatkarīgā, 18.10.2010.), bet arī parlamentārisma problēmu. Tās politiskā kultūra būs zemāka, publiskā diskusija – nekvalitatīvāka.
Kāpēc? Pirmkārt, tāpēc, ka ij pašu partiju rupori, ij sabiedrībā redzami mācīti ļaudis pirms vēlēšanām kā izvēles kritēriju minēja "mazāko ļaunumu". Tātad – es tiku aicināts balsot par ļaunumu. Tas nozīmē, ka pat it kā spriestspējīgu cilvēku apziņā jau pirms vēlēšanām pozitīvais pastāvēja vien izvēlē starp negatīvo. Bet, ja piedāvājumā bija tikai dažādi "ļaunumi", kāpēc gan tagad man jādomā, ka savēlēti eņģeļi? Es rēķinos ar ļaunuma eksponēšanu, ar ļaunuma kultūru, ar ļaunumu frakciju attiecībās. Ja tik traki nebūs, varēs uzelpot.
Otrkārt, Monteskjē rakstīja, ka monarhijas princips ir "gods". Parlamenta princips ir publiska diskusija. Taču, lai publiski diskutētu, proti – lai nonāktu līdz patiesajam un valstij, tautai dotajā brīdī vislabākajam, jābūt spējai dzirdēt oponentu un arī atzīt viņa pārākumu, jābūt neatkarīgam no partiju saistībām, brīvam no egoistiskām interesēm (sk. K. Šmits, V. Lipmans). Devītajā Saeimā tas bija aizliegts un aizliegumu sauca par frakcijas disciplīnu. Turklāt šī disciplīna ne tuvu neattiecās uz tās vai citas lokālas nostājas uzturēšanu pašmērķu (kaprīžu, neirožu) līmenī. Diskusija par to, kāds no šiem absolutizētiem pašmērķiem ir labums valstij un ar kādu reālu praksi tas panākams, izpalika. Ja 10. Saeimā ievēlētie turpinās tās koalīcijas veidošanas stilu, tad mazas cerības, ka deputātu personiskā politiskā neatkarība izteiks ko vairāk par pozām un mutes efektiem. Turklāt, manuprāt, vēl redzamākas kļuvušas "vadāma partijiskuma" pazīmes. Vai tad vara kopā ar sabiedriskajiem medijiem neierobežoja pretendentu diskusiju? Vai varbūt publisko diskusiju rīkotāji vērtēja politisko (varas) partiju rezultativitāti un potenciālu pēc būtības? Vai prasīja to priekšstatus par politiku, nevis vien fragmentāru problēmu risinājuma un solījumu atrādīšanu. Tie rīkojās varas partijām visizdevīgākajā formātā. Arī partijām un sabiedriskajiem medijiem kampaņas galamērķis šoreiz izteikti bija tas pats, kas polittehnologiem – dabūt partijas pie varas. Lai arī parlamentāriešiem varas iegūšana ir tikai starta pozīcija. Var domāt, ka saasināsies vēl citas, arī iepriekš manāmas slimības simptomi. To sauc "imitētā demokrātija". "Parlaments mūsdienās pats liekas neredzamu valdoņu kabinetu un komiteju priekštelpa. Bentama vārdi: "Parlamentā sastopas idejas, to saskare šķiļ dzirkstis un ved pie acīmredzamā" – šodien var tikt uztverti kā satīra" (K. Šmits).
Treškārt, valdība atkal rādās būt koalīcijas, nevis valsts instruments. Tas nozīmē, ka parlamentā būs "demokrātijas deficīts", jo aste (valdība) joprojām komandēs suni (Saeimu). Arī kampaņa lielā mērā bija balstīta patosā, ka Saeima vajadzīga tikai tādēļ, lai nodrošinātu galveno – izpildvaru. Valdība Latvijā vēl konsekventāk tika izcelta ārpus varas dalīšanas ietvariem. Ja prezidents to liksies neredzam, varēs teikt, ka Latvijā valdība ir pacelta pāri varas dalīšanas ietvariem. Tiks akceptēts faktisks izpildvaras autokrātisms, kura darbiem Saeima vajadzīga kā kaut kas līdzīgs priestera svētībai neticīgajiem. Konsekvence te tad būs – birokrātijas valsts, nevis parlamentāra republika.
Ceturtkārt, vēl acīmredzamāk nekā iepriekš no priekšvēlēšanu cīņas paņēmieniem un stila izriet jautājums – priekš kam pilsoņiem vajadzīgas partijas? Ko tās te pārstāv, ko tās te iemieso? Parlamentārismu pēc būtības? Ja pat vēlēšanas nav cīņa par idejām tautas dēļ, bet cīņa par mandātiem un kandidātu privāto ambīciju piepildījumu, ja pat diskusijā par vairākumu valda nevis valsts kursa apsvērumi, bet cīņa par amatiem? Vai varbūt partijas, pat to frakcijas reāli nodrošina pārvaldi. Reāli to nodrošina cilvēku loks, kas ir krietni šaurāks par partijām. Man partijas to esošajā paskatā vajadzīgas tikai vienā gadījumā – ja es sagribēšu tikt pie varas. Gan tad es sagudrošu, ko solīt, un nobēršu to ļaudīm priekšā, lai knābā. Nevienu pilsoniski nepārstāvēdams un nevienam nejuzdamies atbildīgs. Es neticu tam, ka priekšvēlēšanu cinisms ir tikai priekšvēlēšanu slimība, kas neskar partiju būtību.
Piektkārt, savādā kārtā man šķiet, ka šajās vēlēšanās pilsoņu kopumā izpaudās vairāk kalpu nekā iepriekšējās. Turklāt man liekas, ka elektorāta uzvedība te atšķiras no sociuma uzvedības un pirmajā kalpības ir vairāk. Tāpēc tik labi izdevās vēlētājiem ieborēt to "mazāko ļaunumu". Jo parlamentārisms taču joprojām ir labāks par diktatūru, boļševismu vai fašismu. Vai ne? Vēlētājiem pietrūka pašcieņas, lai tie neielaistos spriest ļaunuma izvēles ietvaros, pietrūka politiskās atbildības apziņas, lai nekvalitatīvu piedāvājumu neuztvertu fatāli un prasītu pārvaldi, kas gādā par tautas briedumu.