Ak, ja man būtu tā bikšu gumija, ko Delnai reiz uzdāvināja sponsori un ko tagad Vienotība turpina izmantot slēptās reklāmas mērīšanai, tad es gan zinātu, kā vērtēt partijas.
Tad es tik pastieptu to gumiju savu simpātiju augstumos un – rekomendācijas vēlētājiem gatavas. Tad man, tāpat kā mūsu taisnības un atklātības organizācijām arī liktos pieklājīgi neredzēt, ka administratīvā resursa izmantošana šoreiz rādās būt ciniskāka nekā citkārt. Tad es pat skala gaismā ieraudzītu slēpto reklāmu no politikas tiešās ietekmes pastarpinātās vietās, taču, pat prožektoru virsū uzspiedis, liktos neredzam varas tiešu izmantošanu pašreklāmai. Ja kāds dikti brēks par to, ka vēlēšanu dienā balsis pirktas par aliņiem, tas būs tikpat acīgs, kā tie, kuri mazas cūcības redz, bet lielas ne.
Kad beidzot partijas sāks demonstrēt nevis sevi, bet savu valstisko (politisko) piedāvājumu? Vai man jādomā, ka šis piedāvājums kaut kādā mērā atklājās, piemēram, LNT rīkotajās Zemgales reģiona sarakstu līderu debatēs (vai kādās citās līdz šim notikušās publiskās debatēs)? Ja ar tas tur atklājās, tad bija adresēts tai vēlētāju daļai, kuri politikas, valsts un sabiedrības stāvoklī, ja ar kaut cik ierubījas, tad tikai pēc tam, kad pamatīgi ierubījušies ziņās par to, kā aktrise dabūjusi jaunus pupus vai kā mājkalpotājā sadzītas naglas. Protams, partijas šajā diskusijā spēlēja uz publiku reklāmas formātā. Šajā formātā visi savas lomas spēlēja pienācīgi.
Bet – vai mans, komentētāja, uzdevums būtu aprakstīt, kura partija labāk reklamējas? Man, atmetot kādas savas simpātijas, vadoties no līderu teiktā un viņu partiju papīriem, it kā būtu jāpamato, kurš no tiem labāk der valstij un kāpēc. Ak, protams, katrs no šiem līderiem demonstrēja arī kaut kādas valsts politikas ķeskas iz savu organizāciju programmām. Nu un tad, ja šīm ķeskām netika likta klāt konkrēta politika nodomu panākšanai, korelācija gan ar citām jomām, gan valsts iestrādēm? Vismaz tik daudz taču varēja pacensties kā, runājot par nodarbinātību, reģiona politiku, sociālām lietām, pilnvērtīgi izmantot to ainu, ko atklāj pēdējos pāris gados veiktie vietēji pētījumi, gan ES prognozes. Tad būtu skaidrs, ka šitie zēni un meitenes neblefo. Tam, ko es gribētu, minētajā diskusijā vistuvāk, manuprāt, atradās Andris Šķēle. Viņš vienīgais demonstrēja kaut cik strukturētas domāšanas pazīmes, kurpretī pārējie savās atbildēs bija vai nu izteikti lineāri, vai, kas sliktāk, populistiski (Parādnieks, Ēlerte).
Varu tā teikt, jo negrasos balsot ne par vienu no šajā diskusijā pārstāvētajām partijām. Tieši ārkārtīgi vāji definētā politiskā piedāvājuma dēļ. Vārds "ārkārtīgi" te likts tāpēc, ka visas šīs organizācijas tā vai citādi pārstāv Saeimu, kurai nav tautas uzticības. Tāpēc tām divkārt bija jācenšas kampaņā nevis iesmērēt sevi sabiedrībai, bet kvalificēti atklāt politiku, ko tās piekops valsts labad. Bet tās izvēlas eksponēties kampaņā kā vienmēr. Pagaidām man ir viens secinājums. Tie visi dzimuši vienai mātei – varaskārei.
Ko man esošajā (!) valsts stāvoklī nozīmētu pienācīga politisko organizāciju sagatavotība vēlēšanām? Budžeta projektu 2011. gadam no katras pretendējošās organizācijas. Pietiekami konkrētu tautsaimniecības attīstības versiju vidējam plānošanas termiņam – nākamajam sasaukumam. Starppartiju sadarbības memoranda projektu, kurā deklarēti Latvijas labumam pievērsti principi, kurus īstenojot, partijām sabiedrības intereses būs augstāk par visu. Tas ir – vismaz. Tad varētu kaut cik spriest par partiju reālo tautsaimniecisko nodomu kvalitāti. Un tad būtu zināma bāze arī piedāvājuma kontrolei. Tāpēc pagaidām, vadoties no šādas nostājas, mans jautājums kandidātiem ir: kad beigsiet demonstrēt sevi un sāksiet uzrādīt valsts politiku?