Divpadsmito Latvijas politiski represēto salidojumu Ikšķilē nepiemeklēja ne lietusgāzes, ne politisko partiju aģitācijas uzplūdi. Tie politiķi, kas bija klāt (Sandra Kalniete, Raivis Dzintars), savās uzrunās godam iztika bez kampaņas retorikas, bet tie, kuri meklējās pēc represētajiem neklātienē (Guntis Ulmanis), savos vēstījumos apliecināja tiem dziļu cieņu, ko viņu sestdienas nolūkos tikai par mata tiesu apsteigušas citas, svarīgākas, darīšanas.
Lai arī tika uzsvērts, ka represēto salidojums nav politiska būšana, salidojuma rezolūcija tika veltīta 10. Saeimas vēlēšanām. Tā ir viena no trim lietām, uz ko salidojuma sakarā gribu likt uzsvaru. Proti – šādas sabiedrisko organizāciju politiskās rezolūcijas varētu būt krietni skaudrākas, konkrētākas un vērtējošākas. Tieši tāpēc, ka mēs pamatā zinām tos, par kuriem rudenī iesim balsot. Esam redzējuši, kā galvenie pretendenti uz varu spēj to panest un lietot.
Protams, partijas pirms vēlēšanām tieksies aizņemt vai visas publiskās nišas. Un daļa sabiedrisko organizāciju uzstāsies kā to vai citu partiju rupori. Bet daļa NVO (piemēram, Pensionāru federācija) laikus un teciņus meklēs, ar ko brāļoties, meklēs politisko patronāžu. LPF tādā garā, manuprāt, sludina, ka līdzšinējais politikas stils federācijai šķitis labu labais. Taču sabiedrisko organizāciju politiskajām, ar vēlēšanām saistītajām rezolūcijām, viedokļiem, lēmumiem nav jābūt ne lūgumrakstiem partijām, ne aicinājumiem traukties pie urnām (tas ir partiju darbiņš). Manuprāt, sabiedriskās organizācijas varētu būt, pirmkārt, nežēlīgs, bezpartijisks varas pretendentu vērtētājs. Otrkārt, to vēlēšanām pievērstais viedoklis varētu tapt izteikts organizētas profesionālas, sociālas, politiskas... (atkarībā no organizācijas profila) gribas, organizētas sabiedriskās domas līmenī. Sevišķi to varētu gribēt no politiskajām NVO, kuras te bez gala lielījušās, ka to mērķis ir laba politiskā vide Latvijā. Sabiedriskās organizācijas turklāt varētu būt arī prasītājas, lai partiju solījumi jau pirms vēlēšanām gūst konkrētu, atbildīgu arhitektūru – cik, kad un kādā veidā! Jā, nav tā, ka sabiedriskās organizācijas pārstāv vien objektīvo, bet partijas – subjektīvo. Taču es ceru, ka sabiedriskās organizācijas vismaz savā jomā spēj būt pārpartijiskas. Un kvalificēti uzrādīt partijiskā nesamērību (vai samērību) ar valstisko. Ja nespēj, tad šīs organizācijas politiskajā ziņā ir tikai partiju vasaļi. Un iespaidot vēlētāju izvēli uz labu nespēj.
Tad to pārstāvji, piemēram, var atraktīvi, jauki patērgāt TV par stāvokli zivsaimniecībā vai lauksaimniecībā. Taču tās vai nu nav politiskās debates, vai arī ir šo politisko debašu pirmā kārta, kurā dominē speciālisti. Tie piesaka problēmu. Politiskās debates būs tad, kad partijas savstarpējā diskusijā nevis grābstīsies ap tautsaimniecības stāvokļa cēlonības fragmentiem un pļāpās par nozaru problemātikas iespējamajiem risinājumiem, bet cels priekšā kvalificētus risinājuma variantus un tiem nepieciešamo politiku. Un tad var cerēt, ka arī no televizora nāks kaut kāds pamats domāt, ka "ievēlēsim tādus tautas kalpus, kuri prot profesionāli vadīt sarežģīto tautsaimniecības mehānismu" (salidojuma rezolūcija).
Otrs uzsvars. Represētais no Daugavpils Foma Morozovs savā uzrunā ārkārtīgi (!) asi un argumentēti vērsās pret Ruslana Jefimova publikāciju portālā Gorod.lv "Deportācijas kā padomju varas pārmērīga humānisma izpausme." Publikācijas autors acīmredzot pieder tiem ļaudīm, kuri te uzskata staļinismu par antifašisma sinonīmu. Nekā cita (pētnieciska, pamatota) jau tajā publikācijā nav kā vien Staļina varas metožu glorifikācija un attaisnojums. Autors caur savu skatu uz Latvijas deportācijām attaisno arī sarkano teroru, badu Pievolgā, trīsdesmito gadu represijas, tautu pārvietošanu... Krievijā. Viņu neinteresē, kas rakstīts vairākuma izsūtīto reabilitācijas dokumentos, kurus arī izdeva padomju režīms. Viņam svarīgi apgalvot, cik taisnīgi un baltiem cimdiem, samērā ar reālo pretpadomju mēslu bedri Latvijā, rīkojies Staļina režīms tā okupētajās teritorijās. Šajā gadījumā mani daudz vairāk nekā represēto, VL vai TB/LNNK uzskati interesē PCTVL un SC viedoklis. Krievijas vēsturnieku un pētnieku publikācijās ne sevišķi bieži, taču parādās vārdi "Staļina fašisms". Antifašisms, manuprāt, ir viena lieta, bet ilgas restaurēt totalitārismu Staļina formātā pavisam cita. Cik lielā mērā PCTVL un SC mīļas Jefimova ilgas? Cik lielā mērā abas organizācijas arī uzskata, ka Latviju joprojām apdzīvo ne krievi, ne latvieši, bet padomju ļaudis?
Trešais uzsvars. Acīmredzot vecākās paaudzes cilvēkus nepamet sociāls satraukums. Represētie dikti pateicās pašvaldībām par atbalstu viņu gaitās un uzsvēra, ka krīzes laikos viņi nav tikuši no valdīšanas pārmēru aiztikti. Tomēr salidojuma aicinājums valdībai un Saeimai acīmredzot izriet no bažām, ka vara varētu arī neturēties pie nolemtā un represēto sociālais statuss tad būtu degradēts. Valdībai prasīts "uzņemties politisku atbildību un gādību par represētajiem" kā "komunisma režīmā vissmagāk cietušo pamatiedzīvotāju daļu". Diezin vai represēto kopums prasījis no valsts jo gadus, jo vairāk naudas. Ciniski runājot, ja jau gada laikā starp salidojumiem nomira 743 represētie, tad tā taču iznāk valstij līdzekļu "konsolidācija". Vai ne? Bet, lai uz represētajiem nekristu ēna, varai beidzot vajadzētu respektēt LPRA lūgumu un padarīt represētā statusa piešķiršanu centralizētu. Jo šis process pēc novadu reformas kļuvis nekontrolējams. Tāpēc statusu iegūst arī personas, kuras nav bijušas politiski represētas, bet, piemēram, tādu vai citādu apsvērumu dēļ pārvietotas Latvijas telpā. Pērn politiski represētā statusu ieguvuši pāri par 140 cilvēku. Kas tie tādi? Kur viņi bija 20 gadus? Un – kam te izdevīgi likteņa noteikto lietu skaidrību taisīt itin kā lētāku, vulgarizēt?