Pati galvenā skolēnu dziesmu un deju svētku mācība nav vis tā, ka ģimenes ārstam tagad jābūt malējam gan bērnu veselības, gan dabas stihiju lietās, bet gan tā, ka valstī nav cilvēku, kuri spēj pieņemt savlaicīgus lēmumus nestandarta situācijās.
Izņemot Mārtiņa Šica sacīto, kurš bija pietiekami kritisks un vērtējošs visā problēmas apjomā, visu pārējo (virsvadītāju, pedagogu, vecāku...) publiskā izrunāšanās man šķita tik vien vērta kā vistu kladzināšana, kuras nolūks – vai nu pievērst uzmanību zelta graudiem sūdu čupā, vai arī novērst uzmanību no sevis un sūdiem zelta graudu čupā uz kādu citu.
Galvenā mācība ir tā, ka Latvijā visu rangu līderi vai atbildīgie par lielām ļaužu masām lieliski spēj sagatavot šīs masas parādēm un izrādēm, bet – daudz mazākā mērā – uzvarām. Skolēnu dziesmu un deju svētku, kuri kopumā un kā parasti bija lieliski izdevušies, negatīvās pēcgaršas summā kā mikromodelī redzams, ka scenārijos neierakstītas lietas te sagādā vadītājiem operatīvas lemšanas grūtības. Pat tad, ja situāciju un risku izmaiņas kā šajā – karstuma – gadījumā neprasa lemšanu ar gaismas ātrumu.
Tomēr, pirmkārt, – nez kāpēc vinnē paļaušanās uz haļavu. A varbūt nekas nebūs!? Labi, ka saulīte bija samērā iecietīga un šoreiz haļavu visumā akceptēja. Otrkārt, – kā tas izriet no visu iesaistīto pušu retorikas – arī kritiskās vai tām tuvās robežsituācijās te valda vēlme pastarpināties no personiskās izlēmības un atbildības, vēlme tērēt laiku meklējot vai nu kolektīvo atbildību, vai iemeslus pārlikt lemšanu un arī vainu uz citiem. Kāda "laime", ka puikam, kurš nonāca reanimācijā, atklājās kādas iedzimtas vai ielaistas ar karstumu grūti savienojamas kaites. Gluži vai – pats vainīgs! Treškārt, diemžēl jādomā arī par to, cik lielā mērā lielas masas priekšā esošie un ar savu dižo virsuzdevumu pārņemtie vadītāji (ne tuvu nav runa tikai par kultūras masu pasākumiem) te katrubrīd iedomā atsevišķu cilvēciņu šajā masā. To, ka viņš slavējams par šo iekļaušanos tieši tāpēc, ka ir cilvēks, bet ne skrūvīte, kurai vadoņa vēlmju īstenošanas laikā nav jājūt ne karstums, ne aukstums, ne attieksme. Savādā kārtā no runām par svētku trūkumiem radās iespaids, ka daļai runājušo svētku dalībnieki ir tikai "materiāls". Un tad ienāca prātā nevis tas, ka Ēģiptē ar kora dziedāšanu ārstēja bezmiegu, Grieķijā ar pūtēju taurēm – radikulītu, ka Atēnu skolās kora dziedāšana bija viens no pamatpriekšmetiem, bet dažu klasiķu ironija par totalitārisma elementiem šajā būšanā. Piemēram, oberšturmfīrers Filskaits (nevis Ilona) Heinriha Bella Kur tu biji, Ādam?.
Turklāt – sinoptiķi taču šoreiz, šķiet, strādāja tikpat precīzi kā astoņkājis Pauls. Temperatūras un laika apstākļu prognozes svētku laikam atbilda tam, kas bija. Kas tad liedza veikt nepieciešamo profilaktisko pasākumu kompleksu? Bet, ja profilakse bija pietiekama, kāpēc publiski tiek atskaņots kaut kādu fragmentu savārstījums, kurā dažas lietas turklāt it kā noteikusi atsevišķu kolektīvu vadītāju, vecāku vai policistu pašiniciatīva? Iznāk, ka oficiāli bija ūdens un bija mediķi, kuri savāc "kritušos". Kur pārējais? Tīklā ļoti viegli atrast pat saistošu noteikumu veidā definētas instrukcijas šādiem apstākļiem masu pasākumos. Un salīdzināt. Pat drūmajos padomju laikos, kad studentu vienībās braucām uz Kazahiju vai Kirgīziju, mums jau vilcienā izdalīja instrukciju, kā būs karstumā strādāt. Vietējie teica, ka to rakstījuši eskimosi Kongo saulei. Toties vietējais cilvēks sniedza ļoti lietišķu un praksei sīkumos uzskatāmu mācību, kā eiropiešu bālģīmjiem un kāpēc tur uzvesties. Hipertoniķus uzreiz nolika ventilējamā šķūnī taisīt no aitu mēsliem ķieģeļus. Noteica darba laikus noteiktām temperatūrām. Teica dzert, bet ne pārdzerties, jo no pārliekas dzeršanas nākot vājums, darbaspēju zudums un diafragmas spazmas. Ūdeni (vēlāk, kad parādījām, ka spējam arī strādāt, veda saldētavā atdzesētas kannas ar zaļo tēju) deva mazliet sāļu. Pašu brigadierus noteica par atbildīgiem, lai neviens nedomā ar sauli muļķi dzīt. Un – neviens no mums vairs nebija bērns. Vai Latvijā bija kaut kāda ābece jāatklāj, ritenis jāizgudro? Paļaušanās, ka dieviņš izpestīs, un paviršība pret cilvēkiem (bērniem) tā bija.