Lokomotīvju depo – vecie modeļi

Lokomotīvju kopums, ko varas partijas izsējušas pa vēlēšanu apgabaliem, liecina, ka partijas vai nu varen daudz no sevis iedomājas, vai arī tām nav it nekādu rezervju, lai attaisnotu veselu gadu ilgušo muldēšanu par "politikas restartēšanu", "nākotnes politiku", "citu politiku"...

Vai nu partijas iedomājas, ka tām izdevies sabiedrības apziņu pielabināt tādām partijām un līderiem, kādi nu tie bijuši, vai arī partijas ciniski paļaujas uz to, ka vietējais latvietis un tāpat vietējais krievs ir ļautiņi ar īsu atmiņu un aprobežotu spriestspēju. Kungus tie gan lamā uz nebēdu, bet ir diezgan pirms vēlēšanām tos pašus kungus mazliet noskalot, diezgan tiem noliet asaru uz pensionāru pusi, diezgan pirms vēlēšanām nelemt sabiedrībai sāpīgas lietas, lai ļaudis savu pilsoņa pienākumu atkal saistītu ar sen apnikušiem kungiem.

Un kur tad ļautiņi liksies? Kur tad mums te vēl kādi citi kungi? Ar jaunu kungu meklēšanu pa nopietnam nav nodarbojušies ne politiķi, ne mediji, ne sabiedrība. Tāpēc nav brīnums, ka šīs, savu kreatīvo resursu, manuprāt, sen nospēlējušās partijas turklāt vēl uzdrošinās izlikt par lokomotīvju sarakstu izteiktu partiju funkcionāru, tātad – partiju līdzšinējās dienas kārtības noteicēju sarakstu.

Vēl viens iemesls, kāpēc tas tā varētu būt – partijas ir tiktāl pārbijušās no savas ideju nabadzības un izredzēm zaudēt varu, ka uzvedas kā paralizētas. Pašas vainīgas. Jo caur šādu lokomotīvju kopumu atklājas, ka melnā partijas darba pēc būtības partijās vai nu nav bijis, vai arī tas bijis ļoti vājš. Proti, partijas nav nopietni un laikus domājušas, ar kādiem līderu resursiem tām katrā novadā ir izredzes, uz ko cilvēki šodien "ies", uz ko "neies". Ar šādu varas partiju lokomotīvju sarakstu parādās iespēja tikt Saeimā vēl pāris partijām, kuru reitingi tagad ir zem piecu procentu svītras.

Ja man būtu jālemj, tad no Saeimas partiju šobrīd izvēlētajiem es atstātu par lokomotīvēm (te nav runa par simpātijām, bet tikai pliku, cinisku politisko izredžu aprēķinu) Aināru Šleseru, Andri Šķēli, Valdi Dombrovski, Ģirtu Valdi Kristovski, Jāni Urbanoviču, Imantu Kalniņu, Jāni Dūklavu, Raivi Dzintaru un Miroslavu Mitrofanovu. Ja runa nebūtu par vēlēšanu sacensību, bet par spēju īstenot politiku, šī mana optimālā izlase no esošā lokomotīvju piedāvājuma būtu vēl par četriem cilvēkiem mazāka. Bet, lai vai kā – pārējo vietās man būtu gribējies redzēt tos "jaunās politikas" nesējus, kādus Saeimas partijas (un dažas skaļāk par citām) sabiedrībai sola, vismaz kopš dabūja ar akmeni pa stiklu. Varas partijām bija diezgan laika veikt savās organizācijās vadāmu iekšējo revolūciju, veikt atbilstošu kadru selekciju un nodrošināt tiem publicitāti kā partijas uzticamības reanimētājiem. Taču vēlreiz tiek apliecināts, ka partiju vietā te ir tikai politiski instrumenti partiju līderu apgādāšanai ar varu; ir partiju nomenklatūras saraksts, kas papildināts ar dažiem cilvēkiem, kuri gan uzstājušies kā "jaunās politikas" solītāji, bet līdz šim nav izpaudušies kā tās arhitekti.

Turklāt man šķiet, ka šis lokomotīvju saraksts vairāk atspoguļo iekšējās cīņas partiju spicēs par lomu sadali, nekā labi apsvērtas investīcijas tās vai citas partijas izredzēs. Jo vismaz sešos gadījumos, lokomotīvju izkārtojums šķiet balstīts kaut kādās nesaprotamās ilūzijās. Paļāvībā, ka tas pats, kas bija labi spēlējams Zemgalē vai Latgalē pagājušajā gadsimtā, būs tikpat labi spēlējams arī tagad. Ar šādu lokomotīvju sarakstu Saeimas partijas lūdz mīļo dieviņu, lai tām trāpās cik vien iespējami konservatīvs vēlētājs. Jo, redz, mums ir tikai pagājušā gadsimta lokomotīves un modernāku nav.

Garlaicīgi metas iekš šitā lokomotīvju depo. Turklāt skaidrs, ka sarakstu lokomotīves ir gaidāmās partiju politikas seja. Saeimas partijas labāk par visām programmām, labāk par gaidāmo skaistvārdību nu ir liecinājušas – mēs būsim, kādi bijām.

Viedokļi

Demogrāfisko izmaiņu un finansējuma pārdales starp skolām rezultātā arī šogad daļai Latvijas pedagogu pie vienādas slodzes ir algu samazinājums. Šo apstākļu dēļ cieš ne vien pedagogi, bet kopumā tiek apdraudēta arī izglītības kvalitāte. Tā, kā ir šobrīd, nedrīkst turpināt – izglītības finansēšanā ir nepieciešamas izmaiņas. Lai nodrošinātu taisnīgu darba samaksu ikvienam pedagogam neatkarīgi no skolas atrašanās vietas vai skolēnu skaita tajā, Izglītības un zinātnes ministrija izstrādājusi jaunu modeli “Programma skolā”, ko plānots ieviest ar 2025. gada 1. septembri.