Karus uzvar skolotāji
Kuru tad citu profesiju skolas bērni diendienā vēro (un ne tikai vēro) vairāk nekā skolotāju? Un, ja šogad atkal lasāma vēsts, ka pedagoģijas programmu studijām pieteikušies pamaz jauniešu, tad tas ir tiešs vērtējums mūsu skolu sistēmai kopumā un tās attieksmei pret skolotāju.
Teic - skolotājs veido cilvēku. Bet nevajag iedomāties, ka cilvēks (bērns) nejūt, kas ir tas, kas viņu veido, un kā viņam klājas. Mēs savā lauku skolā visai lieliski jutām, ko vērts katrs skolotājs. Pat tagad es domāju, ka mūsu vērtējums bija visai precīzs. Tā vai citādi - vidusskolu absolventu vēlmi studēt pedagoģiju lielā, ja ne izšķirošā, mērā nosaka tas, kādus vidusskolēni diendienā redz savus skolotājus. Un kopumā šo redzējumu vispirms nosaka izglītības politika un tikai tad - skolas direktors vai skolotājs pats.
Atgādināšu: «Valsts attieksme pret skolotāju - tā ir valsts politika, kura liecina vai nu par valsts spēku, vai par tās vājumu. Karus neuzvar ģenerāļi, karus uzvar skolu skolotāji un draudžu mācītāji.» (Oto fon Bismarks.)
Bet, piemēram, LIZDA 2016. gadā veiktās un visai maigi interpretētās interneta aptaujas dati man liecina, ka skolotāju nodrošinājums ir šādām mūsdienu uzvarām krasi nepietiekams gan pašu skolotāju, gan sabiedrības, gan vidusskolēnu (aptaujātās grupas) redzējumā. Ilustrācijai pāris dati, summējot pozīcijas «piekrīt» un «drīzāk piekrīt». Pedagogi: pārāk daudz kontroles un pārraudzības - 78,8%; skolotāja darbs pārāk zemu atalgots - 83,8%; skolotājam top arvien grūtāk ietekmēt jauno paaudzi - 73,7%. Izglītības sistēma jāsakārto: pedagogi - 88,4%, sabiedrība - 84,4%, vidusskolēni - 62,2%. 93,4% sabiedrības skolotāja profesija nav saistoša. Bet tam, ka 22,2% no aptaujātajiem vidusskolēniem pieļāva iespēju izvēlēties skolotāja amatu, es gribētu redzēt ar mūsu tautsaimnieciskiem nolūkiem saistītu detalizāciju. Proti - cik fiziķu, cik liriķu... Paskatieties paši, varbūt jums radīsies citi secinājumi, bet es šīs aptaujas rezultātos nolasu visai lielu, teiksim, apjukumu visās aptaujāto grupās. Un uzskatu, ka galvenais šī apjukuma iemesls ir laikmetam neatbilstoša izglītības politika.
Es domātu citādi, ja man būtu izdevies atrast profesionālā, konceptuālā līmenī sniegtu ar pedagoģisko kadru profesionālo sagatavošanu saistīto problēmu novērtējumu un - kā alternatīvu - mūsdienu izglītībai būtisko inovatīvo uzdevumu pārskatu, labāk - reālu rīcības programmu. Es domātu citādi, ja redzētu skaidri definētus un terminētus varas nodomus - panākt pienācīgu pedagogu atalgojuma sistēmu visos izglītības līmeņos. Arī slodžu novērtējumu. Starp citu, es ieteiktu pazemināt skolotāju pensionēšanās vecuma slieksni par kādiem pieciem gadiem. Tieši tāpēc, ka laba skolotāja darbs nekad netiks ne pilnībā normēts, ne uzskaitīts. Tāpat gribētos zināt, cik produktīvas un laikmetīgas ir mūsdienu pedagogu sagatavošanas tehnoloģijas (cik tur arvien plika informatīvisma, formālisma...). Utt., u.tml. Un vēl - ņemot vērā mūsu visai augsto nabadzības slieksni, es būtiski palielinātu budžeta vietu skaitu mācību programmās, kuru sagatavotie kadri ir valstij visnepieciešamākie.
Tā vietā bažas par pedagoģisko kadru nākotni (ietverot vārdā «nākotne» gan personības kvalitāti, gan profesionālismu, gan adekvātu atalgojumu, gan šai nākotnei adekvātu izglītības politiku un varas attieksmi) te skan jau vismaz desmit gadus. Ij no veciem, ij no vēl visai jauniem skolotājiem.
Turklāt - man šķiet savāda Latvijas politiķu vēlme pielāgot skolotāja statusu patērētāju sabiedrības «filozofijai». Varbūt tas ir moderni, bet, ja patiesi vēlamies, lai Latvija ir ne tikai telpa, ne tikai viena no vairākām savas dzīves materiālā nodrošinājuma iespējām, bet lai Latvija nerimti pastāv kā nacionāla valsts vēl simt gadu, tad valstsvīriem ir nevis jāatbaida jaunie cilvēki no skolotāja darba, bet steigšus jārod veids un resursi, kā padarīt Latvijas skolotāju spējīgu uzvarēt visu veidu mūsdienu karos. Jo vairāk tāpēc, ka esam maza valsts, turklāt šobrīd esam maza arī sava sociālekonomiskā spēka, pašatjaunošanās spēju dēļ, mums pienāktos darīt tā, lai skolotāja profesija ir valstī tā prestižākā. Lai katrs, kurš spēj būt skolotājs, tāds kļūst. Tas ir izšķiroši Latvijas nākotnes kvalitātei. «Viduvējs skolotājs izklāsta. Labs - skaidro. Izcils - atklāj. Dižens skolotājs iedvesmo.» (V. Vords.) Mūsu valstiska nepieciešamība ir - piekopt tādu valsts izglītības politiku, kas netraucē mūsu skolotājiem tapt un būt diženiem.