Rīgas domes sākto reorganizācijas pasākumu summārā lietderība un efektivitāte ir tikpat maz nolasāma kā bijušās koalīcijas partiju projektos paredzētās valsts pārvaldes reorganizācijas lietderība un ekonomiskā efektivitāte.
Starpība vien tā, ka valsts pārvaldes reorganizētāji operē ar aptverošām mehāniskām izmaiņām klucīšu kombinācijā, bet Rīgas dome izvēlējusies reorganizācijas kontekstu publiski neatrādīt un rausta klucīšus pa vienam. Ne vienā, ne otrā gadījumā summārā ekonomija nav nolasāma. Rīgas dome gan demonstrē līdz latam aplēstus šķietamās ekonomijas skaitļus (piemēram, saistībā ar Vides departamenta likvidāciju – 438 078 latu ekonomija nākamgad). Taču tā acīmredzot ir tikai tā sauktā lineārā ekonomija, kas ņem vērā pāris faktorus, izmaiņas vien dažās budžeta ailēs. Lai šos skaitļus varētu turēt par pilnu un neuzskatīt par acu aizmālēšanu, domei šajā, tāpat citos gadījumos jāpaņem kāda klasiska summārās ekonomijas prognozēšanas metodika un jāatrāda ekonomija visu ietekmes faktoru kopumā. Vispirms saistībā ar galveno katras pārvaldes izmaiņu kvalitatīvo parametru – ekonomiju (laika, naudas, nervu...), kādu domes pasākumi dos iedzīvotājiem, cik kvalitatīvāku pārvaldi tie nodrošinās. Krīze nav nekāds attaisnojums uzturēt reorganizāciju kā lietu sevī. Krīze nav iemesls, lai reducētu reālas, rīdziniekiem pieejamas funkcijas (bērnu tiesību aizsardzība, kultūras projekti, vides uzraudzība...) līdz formālai klerku funkcionēšanai. Runasvīri pagaidām nedomā vis, kā nodrošināt iespējami veselīgu pakalpojumu zupu iedzīvotājiem, bet kā, pārgrupējot pavārus pie plīts, saglabāt to labsajūtu.
Tā kā par summāro Rīgas domes ieceru efektu grūti spriest, būtu bijis labāk, ja Rīgas dome vispirms likvidētu, piemēram, korupciju, bet Vides departamentu – pēc tam. Taču – tas nav viss. Kad Rīgas dome iedomājās tiesībsargājošu institūtu (Bērnu tiesību aizsardzības centru) iebāzt vēl dziļāk izpildvarā (Labklājības departamentā), ienāca prātā apskatīties Rīgas domes struktūras, funkcijas, amatu aprakstus u.tml. tuvāk. Cik dabūju, tik apskatījos. Ir daudz ko teikt par Rīgas pārvaldes organizāciju gan lēmējvaras, gan izpildvaras, gan priekšpilsētu rīkošanas līmenī. Manuprāt, tā ir salīdzinoši vairāk izlaista, liekvārdīga un liekēdīga nekā valsts pārvalde. Dažādu partiju varas laikos ieviestie uzslāņojumi, pārvaldes balasts ir tikpat jūtams kā ministrijās. Protams, varu pamatot, kāpēc tā domāju. Taču – komentētājam, manuprāt, pat jāizvairās pamācīt un dot padomus lietās, kuras jāveic veselai varzai apmaksātu klerku. Ja kāds grib publiski diskutēt par šo tēmu, lūdzu.
Pagaidām, kamēr domes reorganizācijas ieceres un to efekts nav kompleksi nolasāms, man labpatīk domāt, ka domes runasvīri izmanto krīzi, lai: a) veiktu iekšēji solidarizējošas manipulācijas, kas padarītu domes darbības kopumā slēgtākas un saliedētu ap sili pārliecinātus savējos; b) padarītu līdzekļu plūsmas un darbību faktiskos nolūkus distancētākus no sabiedrības acīm; c) saistībā ar pašvaldību vēlēšanām koncentrētu administratīvā resursa iespējas domē valdošo partiju rokās.
Pirmkārt, par to liecina, manuprāt, jūtamā tendence devalvēt domē uzraugošās vai vismaz savstarpēji konkurējošās funkcijas. Bērnu tiesības nevienā civilizētā valstī neatrodas to klerku rokās, kam šīs tiesības jānodrošina un jāievēro. Vides departaments un būvvalde, arī Komunālais departaments, ja ne citādi, tad vismaz formāli manā uztverē ir dialoga, nevis unisona iestādes. Pilnīgi iespējams, savtīgu iegribu dēļ tomēr šad tad bijis manāms, ka šīs iestādes konfrontē. Partejiskā stila dēļ, kurš arī municipālās varas centrā uztur vakuumu, šāda konfrontācija turama par veselīgu, jo neļauj visu deķi saraut uz vienām ciskām. Kāds labums lietai, izņemot formālo efektu no dažu saīsināšanas, ja kaķa un krējuma poda intereses tiek vienās ķepās? Labums vismaz tāds, ka priedes pie krematorijas nekrita tāpat vien, bet atdeva savas dzīvības, kļūstot par upuriem domes intrigu cīņās.
Otrkārt, par to liecina savādā attiecību koordinācija starp front-office un back-office pieejām. Nosacīti šajā gadījumā: front-office ir tie pasākumi, kas nodrošina efektīvu funkcionalitāti, saskari gan starp struktūrām, gan to pienākuma adresātiem; back-office – atsevišķa resora iekšējo procesu nodrošināšana. Nu labi, centralizēta grāmatvedības pārraudzība. Bet kāpēc tad šai pieejai it kā labāk modelētas struktūras jāpārveido par SIA? Lai izrādītu šķietamu ekonomiju, faktiski pārliekot līdzšinējos nodokļu izdevumus uz iedzīvotāju kakla? Vai lai mākslīgi sagarinātu naudas plūsmas, kas izdevīgi līferēšanai? Jaunas pagarinātās rokas un liekās kabatas? Starpniekkantori, kuru skaitīšanā, kopā ar priekšpilsētām, aizgāju līdz simtam? Ja runāt par reorganizāciju, tie būtu pirmie, kas jānokasa no domes katla dibena.
Treškārt, tas, ka netiek pausts, kā šī reorganizācija konkrēti uzlabos atgriezenisko saiti starp municipālo pārvaldi un rīdziniekiem, kā atvieglos rīdzinieku dzīvi krīzes laikā, kā pozitīvi vienkāršos, padarīs drošākas to attiecības ar pilsētu. U.c.