Šim ticējumam visvairāk pieķērušās tieši varas partijas. Laikam taču Saeimas nams stāv uz kaut kādas īpašas āderes. Partijām, kas tajā tikušas, nogriežas zaļš gar acīm un tās bez naudas vairs neko nejēdz.
Lai arī, ja tā labi padomāt, naudu varbūt vajag tieši tiem, kas tikai grib Saeimā, nevis tiem, kas tur tagad ir. Taču – nekā! Tieši Saeimas partijas spaida kalkulatorus un brēc uz kandidātiem: "Minimālā tikšanas cena – 10 000 latu. Kuram vairāk gribas, lai vairāk atnes."
Bet – kam jums, Saeimas partijām, nauda? Kā nekā – četri gadi diendienā tautas acu priekšā. Četrus gadus dota iespēja sevi apliecināt visdažādākajos bezmaksas ruporos. Un – kas daudz svarīgāk – četri gadi gudra, pašaizliedzīga darba valsts labā. Četri gadi nerimtas kalpošanas tautai. Priekš kam jums nauda, ja jūs ar šitādu nenaudas kapitālu ienesīs Saeimā uz rokām, noliks kur vajag un vēl putekļus noslaucīs? Vai jūs domājat, ka tauta akla un bez naudas to neredzēs? Un ko tad citu jūs par to naudu cilvēkiem kampaņā vēstīsiet, ja ne: četrus gadus godam kalpojām, gribam vēl, četri gadi tikai tautai un valstij, gribam vēl...? Vai arī jūs gribat Saeimā iemeloties?
Un tāpēc daži mēneši kampaņas jāuztaisa tādi, kas vēlētāju apziņā atsvērtu tos četrus gadus. Neraugoties uz to, ka esat, savuprāt, godam kalpojuši, jūs tomēr dodat priekšroku vēlētāju nopirkšanai? Cerībā, ka jūsu politiskā impotence tiks vērtēta pēc jūsu piāristu varēšanas. Naudas varēšanas. Lai arī nauda un tās izmantojums kampaņā lieliski liecina, ka jūs paši neticat tam, ko par sevi labu runājat. Tāpēc paļaujaties, ka piāristi jūs uztaisīs, un turat īkšķus par to, lai vēlētāji pieņem reklāmas kampaņas nosacījumus un notic šīm virtuālajām spēlītēm. To panākt bez savas sejas, bet tautā jūtamiem darba augļiem gan maksā dārgi. Kā ikviena lieta, kuras pamatā ir spekulācija. Un Latvijas priekšvēlēšanu kampaņu pamatā jau kuro reizi nav vis partiju potenciāla pamatojums, bet spekulācija, manipulācija ar sabiedrības apziņu. Tāpēc nauda jums ir kā slīcējam baļķis.
Esmu jau rakstījis, ka manis dēļ kampaņā var griezties tik daudz naudas, cik kuram ir. Jo kampaņas nauda – tas te ir politiskās liekulības indikators. Tas vien, kā, kur un kam šī būtībā svilpes nauda tiek apgrozīta, manuprāt, dod vēlētājiem it labu ziņu, par ko nebalsot. Man personiski nauda kā kampaņas faktors kalpo tikai lēmumam – nebalsot. Manā uztverē tā šajā gadījumā ir kruķi, kurus vajag politiskiem kropļiem. Un šajā gadījumā nevajadzētu nevienam liegt par savu (!) naudu izrādīt savu kroplību uz pilnu klapi. Cita runa ir par tiem resursiem, kuri nodrošina informāciju, atklāsmi, patiesību. Taču informācija, atklāsme un patiesība caur politisko reklāmu tiek padarīta par puspatiesību, iejaukta smiņķos, protēzēs un pozās. Pārstāj būt izšķirama un ticama.
Lai cik veikli vai neveikli kurš no Vienotības izteicās par tiem 10 000, kas prasīti no Visu Latvijai! par vienu vietu sarakstā, skaidrs, ka runa jebkurā gadījumā ir arī par pirkšanas naudu. Arī par kandidāta vietas pirkšanu. Ne brutāli, ne lineāri, bet lielas atšķirības no balsu pirkšanas te tāpat nav. Līdzko nauda kaut mazākā mērā spēlē lomu kandidātu izvēlē, pirkšanas faktors ir klāt.
Turklāt bez šā faktora ir vēl virkne kombināciju un spekulāciju, kas vājina, pat līdz bezjēdzībai vājina sarakstu valstisko, parlamentāro potenciālu. Sarakstu veidošanas periods nebūt nav labāko un atbilstošāko meklēšanas periods, tas partijās un apvienībās ir uzmestu lūpu, iekšēju kašķu, histēriskas grūstīšanās, kvotu dalīšanas un pārdalīšanas periods. Taču – kamdēļ, piemēram, partiju vadībai jābūt sarakstos, ja skaidri redzams, ka tie vāji valsts politiķi un partijās ir šajā ziņā spējīgāki ļaudis? Vēl viena spekulācija – sarakstos sabāzti populāri balsu zvejotāji, kuri, tikuši Saeimā, būs ne vairāk kā dekoratīvi profāni. Tas nozīmē, ka Saeimas politiķi pārdesmit gados nav spējuši vai nav gribējuši pārliecināt sabiedrību par to, ka valsts politika nav gluži tas pats, kas estrādes šovs vai domino čempionāts. Vēl viena spekulācija – vienotība (arī Vienotība) ne visiem, bet savējiem. Manuprāt, Visu Latvijai! būtu spēcīgs arguments par labu Vienotības izredzēm arī bez 10 000 latu no galviņas (kampaņai, protams, kampaņai). Kopā tie dotu viens otram lielākas iespējas. Bet – neiet cauri. Kāpēc, ja tiek sludināta iespējami plaša, saderīga vienotības bāze?
Un vēl viens aspekts saistībā ar naudu. Mutes nesaturēšana. Kas sirsniņās, tas uz mēles. Nu kam bija to naudiņu dalīt uz galviņām? Būtu izrunājuši partijās kampaņas finansēšanas un līdzfinansēšanas problēmu, nevis sūtījuši ar kulīti pasaulē kandidātus. Te, manuprāt, kandidātu (ne partiju, to menedžeru) dabūtā nauda tiešā veidā sajūdzas ar turpmāko politiku un deputāta personisko atkarību tajā. Acīmredzot Saeimas partiju pamatmērķis ir – izmantot kampaņu, lai vāktu nevis tai vajadzīgos līdzekļus, bet tieši to atļauto pusmiljonu. Noķert ij varu, ij naudu.