Reiz dzīvoja kāds fonds, kuram bērni bija iedvesmas avots. Lai kur arī fonds ietu, bērni vienmēr bija tam sirdī. Reiz fonds gāja gar miskasti. Fondu pārņēma dziļas šausmas par bērniņu, kurš, tādā iemests, varētu iet bojā.
Par māti un tēvu, kas tā darījuši, fondu nekādas šausmas nepārņēma. Vai mazums cilvēkiem grūtību? Bet – bērniņš! Tāpēc fondam ienāca prātā – ja jau tagad tiek ieteiktas atsevišķas miskastes papīram un stiklam, kādēļ gan lai tādas nevarētu būt bērniņam. Domāts, darīts – viena tāda tika iztaisīta.
Skaidrs – ja vien ir kāda miskaste vai sile, tā nevar palikt tukšā. Un, kad nu fonds bija paziņojis, ka izmest bērnu vārtu rūmē ir noziegums, bet izmest to speciāli apgādātā vietā vairs nav, protams, atradās vecāki, kas bija laimīgi tikt no sava bērna vaļā. Fonds jutās tiktāl gādājis par Latvijas bērnu nākotni un tiktāl humānisma augstumos, ka ierosināja šo ideju tiražēt. Fonda sapnis ir panākt, lai valstī būtu tik daudz bērnu izmešanas siļu, cik tajā pastkastīšu. Lai vecākiem, kuriem viņu brēkulis sakritis uz nerviem, nebūtu gari un plaši jādomā, ko ar šo iesākt. Pietiktu paskatīties pa logu, lai ideja būtu rokā.
Bērnu izmešanas sile – tas ir tik humāni ne tikai attieksmē pret bērniņu, bet arī pret vecākiem – tiem tiktu aiztaupīts ne tikai publisks fui!, bet arī liela daļa no tām morālām mokām, kas varbūt kaut kādā dvēseles kaktiņā tos vēl urdītu. Ja jau man tepat blakus ir pamudinājums – pamet sīko, pamet... tad jau es daru pareizi. Ja turklāt ideja tiek tiražēta kā nacionāls pasākums un bērnu izmešanas siles pataisītas par ziedojumu industrijas produktu... Tad jau es daru pareizi. Galu galā – vai tad, skatoties, kādi bērni nonāk bērnu namos, nav redzama šī pati ideoloģija. Bērnu nami vairs nav nekādi bāreņu nami. Skaidrs, ka tie ir nelaimē nonākušu bērnu nami. Bet nav skaidrs, kas tie šodien ir vairāk – nelaimē nonākušu bērnu nami vai nami, kur dzīviem vecākiem pamest savus bērnus bez jelkādām dižām fiziskām, kur nu vēl morālām, sekām. Tādā garā vide, kura atgrūž no sevis jelkādas rūpes pat par savu tuvāko, paplašinās un paplašinās.
Paradoksālākais tas, ka oficiālā un laikam taču arī bērnu aizsardzības organizāciju attieksme nevis intensīvi un principiāli izskauž šo vidi, bet mazpamazām pielāgojas tās nosacījumiem un ērtībām. Pieņem, ka vecāki, kas negādā par bērniem, ka šāda vide ir kaut kāds pašsaprotams, nenovēršams purvs un labi, ja izdodas no tās paglābt bērnus. Tas tiešām ir labi, taču šis purvs ir dzīvs, arī to veido homo sapiens. Manā uztverē – viss darbību spektrs, kurā bērna radītājs (tēvs, māte) pamet savu bērnu vai arī valsts spiesta viņam to viņa paša rīcības dēļ atņemt, vērtējams kā noziegums. Viss spektrs. Taču izrādās, ka valsts vienā daļā pat akceptē šo noziegumu anonimitāti. Manuprāt, bērnu pametējiem jāsaņem sods jebkurā sava nodarījuma versijā un tie ar varu jāpiesaista sava bērna uzturēšanai, kamēr tas pieaudzis.
Jautāsiet – vai tad labāk būtu, ja bērniņš nonāktu mēslu konteinerā? Nē, nebūtu labāk. Bet šajā gadījumā tā ir spekulācija. No atsevišķa cilvēka viedokļa tiešām labāk, ja viņu nevis nodur beigtu, bet iedur nazi vēderā tā, ka viņš paliek dzīvs. Taču – abos gadījumos šā vai tā ir runa par noziegumu. Un mērķis būtu panākt nevis to, lai dur tā, ka tas neskaitās noziegums, bet lai nedur otram vispār. Policija, pievērusi acis uz virkni tās izpratnē sīku (sevišķi ja runa ir par rupju morālu aizskārumu), vairo smago noziegumu skaitu. Ir labi, ja tiek sagādāta iespēja dzīvot bērnam, bet nav labi, ja šī bērnam sagādātā iespēja nozīmē indulgenci, attaisnojumu noziegumā viņa radītājiem. Protams, ir gadījumi, kad cilvēku fiziskais, psihes stāvoklis, rīcībspēja izslēdz adekvātas rūpes par bērnu. Taču katrai šādai situācijai jātiek atsevišķi lemtai. Izlaidība šīm situācijām nav pieskaitāma un nevar palikt nesodīta. Bet, ja valsts kaut kādā mērā, turklāt liekulīgi attaisnojot to ar bērna labumu, iztop šai izlaidībai, tad top veicināta pat kauna jūtu par sava bērna pamešanu atrofija kopumā. Kur nu vēl atbildība.