"Ar katru gadu bērni kļūst cietsirdīgāki," – šogad tāda atklāsme nākusi pār Rīgas Pašvaldības policiju. Iepriekšējos ntos gados tā nerimti piemeklējusi ntos kantorus (sākot ar Valsts policiju un beidzot ar Izglītības ministriju), kuri šā vai tā atbild par to, lai bērni nebūtu vardarbīgi, un ntās nevalstiskās organizācijas, kuras pret šo cietsirdību "cīnās".
No šo situācijas konstatētāju virknes nekādā ziņā nav izslēdzami vecāki, kuri kopumā arī progresējuši gan cietsirdībā, gan cietsirdību provocējošās upuru lomās, bet nav prasījuši politiku, kas cietsirdību novērš.
Vai tad bērnu cietsirdība un varmācība, kā varētu domāt no šīm regulārām atklāsmēm, te krīt no gaisa, nevis nāk no reālas pieaugušo sabiedrības? Faktiski šādi paziņojumi ir tikai cietsirdības propagandas vērti. Jo līdz šim tie nav mainījuši šo pašu institūtu darbību vai bezdarbību atbilstoši problēmas nopietnībai. Kantori, NVO un vecāki gadu no gada it kā sūdzēdamies, it kā satraukti ziņo, ka cietsirdība aug un aug, bet rīkoties pret cēloņiem netaisās. Par darbību tiek uzskatīta plāksteru likšana uz cietsirdības sekām, nevis tās cēloņiem nāvējošas izmaiņas izglītības, sociālajā un, pēdējā kārtā, policejiskajā, represīvajā sistēmā.
Par ko būtu jāgādā šīm sistēmām caur tiešu, mērķtiecīgu, preventīvu darbību? Par stabilitāti visos sabiedrības slāņos. Par skaidrību saistībā ar nākotnes izredzēm visās paaudzēs. Par to, lai bailes un nedrošība sociāli būtiskā līmenī nenomāc ļaužu pašapziņu. Par to, lai sabiedrība pati (!) savā vērtību apziņā tur bezgodu par bezgodu un neslavu par neslavu, nevis jauc tos ar slavu un godu. Par to, lai sabiedrība pati spēj varmācību nepieņemt un tiesāt sava morālā likuma ietvaros. Par to, lai bērni zina, kas ir darbs, atbildība, arī skarbums un grūtības, jo, piemēram, skarbums nav vis cietsirdība, bet kaut vai tas, kas var taisnīgi stāvēt pretī cietsirdībai. Par to, lai attieksmē pret domu un darbības citādību te nevaldītu autoritārs kategorisms. Par to, lai politikā netiktu sludinātas vienas vērtības, bet uzturētas pavisam citas. Par to, lai vismaz skolās tiktu stingri noteiktas robežas, ko drīkst un ko nedrīkst pārkāpt. Robežas, kuras pārkāpjot, sods jebkurā vecumā ir nenovēršams un turams skolotāja ziņā. Utt.
Par ko, ja lasīt bērnu cietsirdībai pievērstas publikācijas, ticis gādāts? Par krīzes telefoniem; par reklāmām; par pārraidēm, kuras atgādina, cik labi būt labam; par diskusijām; par brīvprātīgo apmācību darbam ar krīzes situācijā nonākušajiem; par policistiem skolās… Utt. Iepretī sistēmai risināmiem uzdevumiem tas, manuprāt, ir vien kosmētisku pasākumu kopums. Piemēram, policisti skolās man apliecina nevis kārtību, bet brīdina, ka te ir neveselīgas skolēnu vai skolotāju un skolēnu savstarpējās attiecības, ka skolotāji netiek ar situāciju galā. Iespējams, tāpēc, ka izglītības sistēmai labpaticis tos pataisīt par mīkstpēdiņiem tiktāl, ka skolotāja vara jāaizstāj ar policista varu. Tā gan var aizvākt no acu priekšas kādas sadursmes, taču no cietsirdības tas vis neatradina. Gluži otrādi. Jo audzināt pilnvarots cilvēks tiek aizstāts ar soda rīksti. Protams, ja politika būtu adekvāta, šiem pasākumiem noteikti būtu sociāla jēga un atklāsmes vēstītu, ka cietsirdība iet mazumā. Visu cieņu cilvēkiem, kuri rīkojas savu lokālo iespēju robežās, bet te, manuprāt, ir runa par problēmu, kas novēršama ar atbilstošu politiku.
Turklāt – mūsu mīļajai sabiedrībai patīk cietsirdība. Ļoti patīk. Tā aizrauj ar adrenalīna deficītu sirgstošās masas daudz vairāk nekā humānā audzināšana vai pat šā gada budžeta izredzes. Tieši tas, ko visu slaku mediji veltījuši cietsirdības un varmācības gadījumiem, ir vislasītākais un visapsūkātākais. Potenciālie riebekļi mācās būt varoņi, bet potenciālie upuri dabū uz cita ādas izgaršot savu nolemtību. Publika pieprasa cietsirdību. Jo lielāka krīze, jo gladiatoru spēles jārāda perversākas un asiņainākas. Jo skaļākas jādabū vaimanas, ka cietsirdība aug un aug.
Mums te ir dažādas dzīvnieku aizsardzības biedrības. Kam jābūt cilvēku aizsardzības biedrībai? Acīmredzot valstij. Vai valsts tāda ir? ANO Konvencijā par bērnu tiesībām teikts, ka "dalībvalsts darīs visu iespējamo, lai pasargātu ikvienu bērnu no jebkura veida vardarbības". Manuprāt, šie vārdi attiecas tiklab uz varmācībai pakļautu bērnu, kā uz bērnu – varmāku. Vai valsts dara visu iespējamo, lai sargātu ikvienu bērnu? Ja ne, kādas liekulības dēļ vajadzēja ratificēt Konvenciju?