Viņi strādā
Baznīca mums šķirta no valsts. Tāpēc nav smuki uztiept tai ubagus. Jo ubagi ir daudz tuvāki valstij nekā baznīcai. Protams, tie, kuri paļaujas uz Dieva žēlastību vairāk nekā uz valsts politiku, lai sēž uz baznīcu kāpnēm kā sēdējuši. Taču pavisam smuki būtu, ja tiktu noteikts, ka ubagu dislokācijas pamatvietas ir kroņa namu pavārtes, kāpnes un ieejas durvis. Tā būtu tik vien kā problēmas cēloņu tuvināšana sekām. Jā, es turu prātā, ka, dodams ubagam, tu aizdod Dievam un Viņš tev atdarīs. Tāpēc ubagiem īstā vieta pie baznīcas. Taču šodien neesmu pārliecināts, vai dodu ubagam. Jo šodien, kā teica kāda dāma: «Viņi nelūdz, viņi strādā.»
Savādi, ka Rīgas domi vairāk nodarbina tas, cik ubagi pārkāpuši aizliegumu ubagot Rīgas vēsturiskajā centrā, nevis ubagošanas raksturs. Acīmredzot dome līdz ar mietpilsonisko sabiedrības daļu uzskata, ka šitā nesmukuma aizvākšana no acīm ir arī pašas problēmas risinājums. Bet es vēl atceros sevi un vectēvu pusdienojam Rēzeknes vai Ludzas tirgus tuvumā kopā ar kādu bezkājainu, bezrokainu, karā puskautu ubagu. Kad vedām ogas uz tirgu, vectēvs vienmēr kādu no viņiem pabaroja un deva arī kādu naudiņu. Tas bija varas cinisms – direktīvi aizvākt šos invalīdus no acīm.
Bet šobrīd, lai arī redzu ubagus pietiekamā skaitā, vēlēšanās sekot vectēva piemēram man rodas ārkārtīgi reti. Jo man šķiet, ka tie, kas patiešām ir nelaimes putni, tagad ir aizstumti kaut kur ubagošanas industrijas perifērijā. Vai arī tiek izmantoti šajā industrijā kā vergi, kam jābaro «jumti». Protams, arvien ir tīkami iedomāties, ka ubagu pamatmasa par mūsu iedotām naudiņām nopirks maizīti, ziepes un paku kefīra. Esmu gājis un pircis to, kam tika prasīta naudiņa, bet pretī dabūjis niknumu. Reiz kāds pat meta man to maizi pakaļ. Dažs tā sauktais ubags ir it labi apguvis Staņislavska sistēmu, bet, līdzko redz, ka sistēma nenostrādā, pazemību aizstāj ļaunums. Pirms vairākiem gadiem nebūt ne noskranduši skolas puišeļi diedelēja līmei (tagad varbūt spaisam). Ir sastaptas sievietes, kuras ubago «iztiku bērniem» (bērni turpat tika atrādīti), pušķojušās ar svaigu matu krāsu un dārgu nagu laku. Utt. Man liekas, ka ubagošanas industrijā vārds dod! jau sen valda pār vārdu palīdzi!
Ja runa būtu tikai par nelaimes putniem, es teiktu, ka tie nav aiztiekami. Starp viņiem ir tādi, kas grib tikt no šī statusa laukā un, ja pastāvētu adekvāta sociālā sistēma, tiktu laukā. Turklāt tās retās reizes, kad tomēr gāju vectēva pēdās (ēšana un nauda pret patiesu stāstu), gadu gaitā atklāja, ka pārsteidzoši daudzus no šiem večiem un večām ubagu kārtā iecēluši viņu bērni. Mani šādu cilvēku atrašanās «uz ietvēm, kāpnēm, estakādēm, laukumiem un citiem gājējiem paredzētiem ceļiem» apgrūtina tikai kā manas izvēles, manas paša attieksmes problēma. Mēs, tie citi, nevaram zināt, vai arī uz mūsu ceļa kaut kur nemētājas cietums un ubaga tarba. Bet, ja ubagu skaits mierīgos laikos kļūst nesamērīgs, ja ubagošana kļūst par industriju, ja patiesa palīdzības lūgšana izvirst zemiskā, amorālā spekulēšanā ar cilvēku iejūtību, tad ir liekulīgi pietikt un piesegties ar kādiem aizliedzošiem kārtības noteikumiem. Protams, visos laikos ir bijuši visādi ubagi, bet es runāju par to, ka ubagošana tajā daļā, kur tā kļūst amorāls bizness (industrija, mafija), samērā ar citiem amorāla biznesa veidiem nav nekas savādāks. Bet gan jau valdība vai Rīgas dome kaut ko izdomās. Piemēram, ierosinās sodīt ne tikai tos, kas ubago, kur aizliegts, bet arī tos, kas ubagiem kaut ko atmet. Ierastā garā.
Taču viena ubagu kategorija mani sajūsmina. Kiberubagi. «Aplūkojiet manu foto un palīdziet sakrāt silikona pupiem.» Kādreiz noteikti pats pamēģināšu. Kaifam vajadzētu būt apmēram tādam pašam, kādu gūst politiķi priekšvēlēšanu kampaņās. Jo instrumenti ir tie paši. Pašreklāma, oriģinalitāte, žēlīgums, patiesums… Kreativitātes sacensība ar iedomāto mērķauditoriju. Viens dabū piķi, cits deputāta vietu. Acīmredzama radniecība. Tiem abiem ir vieni un tie paši, vienādi manipulējami «vēlētāji». Un tieši tāpēc ubagiem arvien jāatrodas varas tuvumā.