Šobrīd spēkā esošās Satversmes pieņemšana 1922. gadā nebija vienkārša lieta, tāpēc, ņemot vērā vairākuma pilsoņu un viņu pārstāvēto politisko spēku intereses, valsts dibinātāji izvēlējušies, mūsuprāt, ļoti veiksmīgu, vienkāršu un pilnīgi saprotamu variantu: „Latvijas tauta savā brīvi vēlētā Satversmes sapulcē ir nolēmusi sev šādu valsts Satversmi.”
Pašlaik piedāvātais teksts ir garas un patosa pilnas E. Levita un kompānijas fantāzijas par gandrīz gadsimtu senajiem notikumiem, visai apšaubāmas no vēsturiskās patiesības viedokļa, kurām klāt pievienoti mūsdienīguma elementi. Turklāt saprātīgais un visaptverošais termins „Latvijas tauta” ir aizstāts ar „latviešu nāciju”, kas ir pretrunā ar Satversmes pamattekstu un nekādi neveicina sabiedrības saliedēšanu. Kaut kā garāmejot tiek pieminētas mazākumtautības, kuru tiesības Latvijā kā jau demokrātiskā valstī arī it kā tiek ievērotas. Tas skaidri uzsver: ir viena galvenā, t.i., latviešu nācija un visas pārējās. Šajā sakarā jāatgādina Svēto Rakstu vārdi: „Ikviena valsts, kurā iekšējs naids, aiziet bojā; un neviena pilsēta vai nams, kurā iekšējs naids, nevar pastāvēt” (Mt 12:25). Bīstami jaunievedumi paredzēti preambulas daļā, kas attiecas uz mūsdienu: tās ir kaut kādas „universālās humānās vērtības”. Acīmredzot ar to jāsaprot Eiropas ietekmes, tādas kā viendzimuma laulībās, praidi un tml. Dzīve nestāv uz vietas, cilvēka prāts nespēj iepriekš paredzēt visas tās izpausmes, tāpēc grozījumi Satversmes pamattekstā var tikt izdarīti. Taču jaunas preambulas ieviešana Satversmes vēsturiskajam tekstam, mūsuprāt, ir nepieņemama un pat kaitīga. Tā nenāks par labu ne latviešu nācijai, ne mazākumtautībām, ne valstij kopumā.