Latvija nav ne pirmā, ne pēdējā valsts, kurā sabrūk finanšu ekonomiskā sistēma. Šobrīd pasaulē reāli ir bankrotējušas 57 valstis, bet Latvija nav to vidū.
Ko samazināt krīzes laikā?
Finansiālas krīzes laikā valsts kase ātri iztukšojas, un tāpēc jāsamazina izdevumu daļa. Tas ir kā likums: valsts ķeras pie veselības naudas. Tas saistīts galvenokārt ar to, ka valstsvīri parasti ir tās vecuma grupas iedzīvotāji, kas paši veselības līdzekļus netērē. Jebkurā attīstītā pasaules valstī no līdzekļiem, ko sabiedrība tērē veselības aprūpei un ko mēs katrs netieši esam samaksājuši ar saviem nodokļiem, pirmkārt, vienu trešdaļu nosacīti patērē bērnu medicīna; otrkārt, vienu trešdaļu nosacīti tērē cilvēki sava mūža pēdējos gados.
Valstsvīri un budžetlēmēji nezina, ka trešdaļu visu līdzekļu jau avansa veidā viņi saņēmuši bērnībā, kad nemaksāja vēl ne santīmu nodokļos, bet trešdaļu saņems sava mūža pēdējos gados, kad arī nemaksās neko.
Kādas ir nozīmīgākās pasaules valstu ekonomiskās krīzes ar veselības finansējuma ievērojamu samazinājumu? Smagākā veselības finanšu un resursu krīze Eiropā ir bijusi Ļeņingradas blokāde, kad pilsēta ar attīstītāko veselības sistēmu (noteikti tā laika salīdzināmās vienībās līdzvērtīgu Rietumeiropas vai ASV veselības sistēmām) pēkšņi zaudēja praktiski jebkādus resursus. Ķirurgiem tika norādīts, ka vienam slimniekam – vienalga kādai operācijai – drīkst izmantot tikai vienu metru ķirurģisko diegu, bet vēlāk – tikai 30 centimetrus. Ķirurgi esot iemācījušies šuvei tērēt 0,5 centimetrus. Visas skrūves un naglas traumatoloģijā pacienta nāves gadījumā tika izņemtas un izmantotas citam pacientam.
Deviņdesmito gadu veselības sistēmas nepatīkamākie notikumi pasaulē saistāmi ar bijušās Padomju Savienības sabrukumu. Lielvalsts teritorija sadalījās neatkarīgās valstīs, un visas tika konfrontētas ar ekonomisku sabrukumu, lielu bezdarbu, sociālu nevienlīdzību. Individuāli un valstiski tas izpaudās kā depresija, alkoholisms, ģimenes nestabilitāte, stresa determinētas slimības, kā arī mirstības ar sirds un asinsvadu slimībām palielināšanās, liels pašnāvību un nelaimes gadījumu skaits.
Krievijā, Ukrainā, Kazahijā vīriešu dzīves ilgums samazinājās par 4 līdz 4,5 gadiem, sieviešu par 2 līdz 2,5 gadiem. Baltkrievijā, Lietuvā, Latvijā un Igaunijā šie skaitļi attiecīgi bija 3 līdz 3,5 gadi un 1,5 līdz divi gadi. Cēloņi šai pēcpadomju veselības krīzei bija ekonomiskā un sociālā nestabilitāte, augsts tabakas patēriņš, augsts nekvalitatīva alkohola patēriņš, relatīvi slikta pārtika, iedzīvotāju depresija, veselības aprūpes sistēmas pasliktināšanās.
Tikai Pinočets slēdz slimnīcas
Vai Latvijas slimnīcas tiks slēgtas ekonomiskās krīzes apstākļos? Esmu dzirdējis vairākas pretrunīgas ziņas par slimnīcu slēgšanu, par galējo skaitli biežāk tiek minētas 24 slimnīcas. Šobrīd Veselības ministrija ar slimnīcu skaita samazināšanu saprot tikai vairāku slimnīcu apvienošanu.
Piemēram, Austrumu universitātes slimnīca izveidota, apvienojot 7. jeb Gaiļezera slimnīcu, Onkoloģijas slimnīcu, Linezeru, Dzelzceļa slimnīcu, Diagnostikas centru. Turklāt Veselības ministrija tik ļoti baidās no negatīvas reakcijas Rīgā, ka slēgšanas darbus veic tikai Viļānos, Viļakā, Aknīstē, Maltā – proti, pietiekami tālu, lai visi pacienti nedotos pārgājienā slēgt arī Veselības ministriju. Ar lielāko varbūtību nākamo trīs mēnešu laikā Dzemdību nams, Traumatoloģijas slimnīca, Rīgas 2. slimnīca, Infektoloģijas centrs un Tuberkulozes
centrs tiks pievienoti lielajām klīnikām. Tomēr tas nebūt nenozīmēs šo slimnīcu slēgšanu. Reāli slimnīcas galvaspilsētā krīzes laikā izdevās slēgt tikai Čīlei 1973. gada Pinočeta pretkrīzes programmas ietvaros. Visās citās valstīs vienīgā izeja no situācijas bija reālu kvadrātmetru slēgšana. Ja šobrīd Starptautiskais valūtas fonds pieprasa 3000 slimnīcu gultu slēgšanu, to nedrīkstētu darīt uz tālo novadu slimnīcu rēķina, bet tas būtu jādara Rīgā. Realitātē tas nozīmē, ka būtu jāslēdz atsevišķi Stradiņu slimnīcas, 1. slimnīcas, Traumatoloģijas slimnīcas korpusi, bet Austrumu slimnīcai jāšķiras no kādas tās sastāvdaļas. Būtiskākais ir likumdošanas izmaiņas, kas atļauj šīs ēkas izīrēt vai pārdot, visu naudu investējot atpakaļ slimnīcas budžetā.
Inteliģentā ministra pārpūle
Vismaz tuvākajos trīs mēnešos ierēdniecība veselības aprūpē noteikti netiks samazināta. Šobrīd pacientu organizācijas pārstāv slimnieku intereses, bet neviens tās nedzird. Māsu un ārstu organizācijas, kā arī Veselības un sociālo darbinieku arodbiedrība pārstāv profesionāļu intereses, tādēļ uz tām dusmojas, savukārt ministrijas, bet galvenokārt tām pakļautās aģentūras pārstāv ierēdniecības intereses, tāpēc rada rosības ilūziju.
Jaunais reformu plāns paredz Infekcijas slimību, kā arī Tuberkulozes un plaušu slimību aģentūras pārvērst par kapitālsabiedrībām, tādējādi radot ilūziju par ierēdņu skaita samazināšanos. Vismaz pagaidām nekas neliecina par to, ka VOAVA grasītos kaut ko darīt sistēmas labā, nevis ārstu darba apgrūtināšanā ar iespējamu birokratizāciju.
Manuprāt, Latvijā birokrātija par savu galveno uzdevumu uzskata uzkraut inteliģentajam un medicīnu mīlošajam ministram Ivaram Eglītim tik daudz problēmu (bieži – sīku un nebūtisku), lai viņš visu laiku būtu stresā un pārpūlē un nespētu pārraudzīt laukumu. Turklāt pēdējā laikā ministru apzināti atdala no ārstiem, īpaši slimnīcu vadītājiem un profesionālo organizāciju līderiem, lai viņa rīcībā būtu tikai klerku izvēlēta tendencioza informācija.
Katrā politiskā vai ekonomiskā krīzē atradīsies kāds, kas mēģinās atrast sliktus ārstniecības rezultātus vai viena bērna nāvi Latvijā kvalificēt kā visas medicīnas noziegumu vai nekompetenci. Jebkurā gadījumā, ekonomiskai krīzei pieaugot, jārēķinās ar nepamatotiem uzbrukumiem ārstiem, slimnīcām, ambulancēm. Jārēķinās ar centieniem nostatīt pacientus pret ārstiem, speciālistus pret ģimenes ārstiem, vienu slimnīcu pret citu. Politiķi un ierēdņi allaž parazitē uz krīzes jēdziena. Lielākā daļa politiķu savās runās un rakstos tīksminās ap krīzi, lai izceltu savu politisko jaudu. Krīzes nomāktam cilvēkam strauji samazinās imunoloģiskās pretestības spējas, palielinās vēždraude, pieaug psihosomatisku slimību iespējamība. Kā zināms, pat gripa sasniedz lielākus apmērus tajos pasaules reģionos, kur augstāks bezdarba līmenis, zemāks ienākumu līmenis, sliktāks nacionāli psiholoģiskais klimats. Tieši tāpat šī slimība izpaužas Latvijā, kur tā vispirms pārstaigā ekonomiski depresīvākos novadus.
Krīzes un lokālo politisko uzstādījumu, kā arī zāļu firmu biznesa informācijas ietekmē medicīna sadodas rokrokā ar ilūzijām. Veselības ministrija nonāk ilūziju pasaulē, ka par veselību rūpēsies cilvēki, kam nekas nav zināms par slimību, tāpēc ārsti no ministrijas tiek izstumti. Veselības ministrija visus resursus cenšas ieguldīt medicīnas jomās, kas kaut ilūzijās spēj panākt restitutio ad integrum (izveseļoties līdz iepriekšējam stāvoklim).
Kas notiek ar ātrajiem?
Kāpēc pie mums tiek veikta Neatliekamās medicīniskās palīdzības reforma? Visās pasaules valstīs, kur pēdējos 20 gados notikusi ekonomiska krīze ar veselības budžeta samazinājumu, allaž notikusi neveiksmīga neatliekamās palīdzības dienesta reforma, un Latvija noteikti nebūs izņēmums.
Argentīnas, Meksikas, vairāku Austrumeiropas, vairāku Dienvidāzijas valstu pieredze liecina, ka reforma allaž beidzas ar to, ka personāls salīdzinoši kļūst mazāk apmācīts: naudas taupīšanas dēļ ātrajā palīdzībā tiek iesēdināts vāji apmācīts paramediķis, uzskatot, ka viņš strādās tikpat efektīvi kā ļoti labi trenētais paramediķis ASV, bet pakalpojums kļūst lēnāks un dārgāks. Jebkurš mēģinājums krīzes laikā pārveidot relatīvi labu sistēmu, piemēram, Katastrofu medicīnas centru vai Rīgas Ātrās neatliekamās palīdzības staciju, ir risks esošo sagraut, jaunu neizveidojot.
Neatliekamās palīdzības reforma ir ministrijas ierēdņu centieni radīt darbības ilūziju, ka nav nekādu pierādījumu presē izskanējušam viedoklim par to, ka reforma ir naudas atmazgāšanas metode, kurā ar nesaprotamiem līzingiem tiek iegādātas pārlieku dārgas automašīnas.
Tendence: tērēt naudu nelietderīgi
Krīze tautsaimniecībā rada permanentu veselības reformu. Deviņdesmito gadu postpadomju sistēmu raksturo divi nozīmīgākie jēdzieni – regulējamā tirgus ekonomika un veselības sektora reforma. Latvijas vēlme nepārtraukti reformēt savu veselības aprūpes sistēmu nav ne mūsu nacionālā īpatnība, ne valstiska neizdarība, tā vienkārši ir globalizācijas determinēta situācija. Ja deviņdesmito gadu sākumā Latvijā nejauši būtu ieviesta apdrošināšanas medicīna, mēs šobrīd to censtos nomainīt pret budžeta medicīnu, bet tagad ir otrādi. Mana prognoze ir: ekonomikas krīzei padziļinoties, Latvijā ietekmi gūs kāda starptautiska apdrošināšanas kompānija, kurai izdosies ar politiska lobija palīdzību izveidot kādu obligātas privātas apdrošināšanas modeli, kam nav nekāda sakara ar normālu veselības aprūpi.
Krīzes laikā allaž palielinās politikas un ierēdniecības centieni veselības naudu virzīt uz celtniecību un remontu, jo šīs ir tās nozares, kurās politiķiem saglabājas ietekme finanšu plūsmas regulācijai. Celtniecība veselības objektos tiek uzskatīta par labu politisku soli, tāpēc politiķi centīsies pārgriezt lentītes slimnīcā.
Otrs pseidoaktivitātes veids ir centieni medicīnā ieviest dārgas un mazefektīvas sistēmas. Tipiskākā ir telemedicīna. Arī Latvijā telemedicīnas attīstībai plānots iztērēt miljoniem latu. Un pilnīgi noteikti: no šīs izdevumu sadaļas valdība neatteiksies pat tādā gadījumā, ja cilvēku mirstība palielināsies par dažiem procentiem, palielināsies zīdaiņu mirstība vai būs citas problēmas, ko nosaka ārstniecības pakalpojuma pieejamības neesamība.
Ko darīt krīzē?
Vai ir izeja krīzes situācijā, kad valsts atņems veselības aprūpei 40% naudas? Ir tikai divi risinājumi, no kuriem pirmais: cīnīties pret naudas atņemšanu visiem spēkiem, apelēt pie mūsu un Eiropas Savienības valstsvīriem, pacientiem un mediķiem cīnoties vienotā frontē. Šādā veidā finanšu resursus veselības aprūpei samazinās, bet kaut nedaudz mazākā apjomā. Otrais risinājums ir naudu piesaistīt. Veselības ministrijas versija – palielināt pacientu iemaksas – jau šobrīd ir veikta, turklāt radījusi reālu risku maznodrošinātu iedzīvotāju iespējām saņemt veselības aprūpi. Loģiskais pašmāju risinājums būtu ievērojami paaugstināt akcīzes nodokli alkoholam, tabakai, saldinātajiem dzērieniem, enerģijas dzērieniem, bet iegūtos līdzekļus novirzīt veselības aprūpei. Šobrīd mūsu valdība (manuprāt, Finanšu ministrijas vidējā ierēdniecība) ir ļoti ietekmēta no šo preču tirgotājiem un ražotājiem un izmisīgi atgaiņājas no šādiem risinājumiem.
Trešais risinājums ir vērsties ar izstieptu roku pie Eiropas Savienības ar lūgumu no Solidaritātes fonda kaut ko iedot medikamentu kompensācijas sistēmas stabilizēšanai, slimnīcu restrukturizācijai, neatliekamās medicīniskās palīdzības sistēmas uzlabošanai. Taču tas ir veicams, sadarbojoties visiem spēlētājiem – valdībai, ministrijai, profesionālām organizācijām un pacientu organizācijām.