Eiropas Pretkorupcijas ziņojumā sacīts, ka Latvija ir panākusi progresu korupcijas novēršanā un apkarošanā, taču vairākās jomās jāturpina veikt uzlabojumus.
Kā potenciāli problemātiskās jomas Eiropas Komisijas ziņojumā uzskaitīta ieviesto likumu realizēšana, tostarp Saeimas Ētikas kodeksa ievērošana, valsts kompāniju caurskatāmība un publisko iepirkumu korupcijas risku novēršana un Korupcijas novēršanas un apkarošanas biroja (KNAB) neatkarības aizsargāšana.
Lai arī KNAB izveidošanu pirms vairāk nekā 10 gadiem Latvijai uzspieda amerikāņi, ārvalstu nevalstiskās organizācijas un Eiropas Savienības birokrāti, lūk, pat Eiropas Komisijā jau redz, ka ar KNAB vairs īsti nav labi. KNAB ir oligarhiski saplūdis ar vienu politisko partiju – Vienotību – un faktiski pilda šai partijai politiskas policijas funkcijas, neobjektīvi vēršoties pret tās konkurentiem un piesedzot Vienotību, kad ir aizdomas par tās biedru korumpēšanos vai partiju finansēšanas spēles noteikumu pārkāpumiem.
Premjere Laimdota Straujuma kā vienu no iespējamām izejām redz KNAB atrašanās vietas maiņu plauktā. Pašlaik KNAB pārraudzību veic Ministru kabinets premjera personā. Premjers ir politiska figūra, tāpēc sanāk, ka KNAB nav nošķirts no politikas. Straujuma domā, ka pārraudzība jāuztic Ģenerālprokuratūrai.
Tā gan arī nav panaceja, jo tas ir pašlaik tā, ka ģenerālprokurors nav pieķerts šmucīgos sakaros ar partijām. Taču, ja ģenerālprokurors kādreiz atkal būs tāds kā Jānis Maizītis, kurš bija gandrīz vai Jaunā laika (Vienotības) godabiedrs, tad nekur tālu no politiskas atkarības KNAB netiks pasargāts.
Vislabākais risinājums būtu neizgudrot velosipēdus un vienreiz saņemties KNAB likvidēt. Tāpat tas sen vairs ar tam uzticētajām funkcijām nenodarbojas – īstus koruptantus tvarsta tikai tā starp citu, bet galvenā prioritāte tam ir politiski propagandiskas spēlītes. Nekas slikts nenotiktu, ja korupcijas apkarošanas funkcijas tiktu uzticētas kādai policijas struktūrai, kurā ir normālas priekšniecības un padoto hierarhiskās attiecības, disciplīna un kārtība. Jo KNAB ir iestāde, kurai ir operatīvās darbības funkcijas, represīva vara un ieroči. Ir pilnīgi nepieļaujami, ka šādā struktūrā apakšnieki dara, ko grib, un neklausa priekšniekam.
Ja KNAB tomēr turpina pastāvēt, tad tā neatkarības stiprināšanā ir tikai viens atrisinājums – ļaut priekšniekam Jaroslavam Streļčenokam strādāt un atbrīvoties no ambicioziem, nekompetentiem, politiski angažētiem kadriem. Pirmais, kas jāļauj, ir atbrīvoties no Jutas Strīķes.
Strīķei gan ir izdevies vienas sabiedrības daļas acīs notēlot principiālu cīnītāju – tādu, kā padomju laikā bija revolucionāre Marta Krustiņsone, kas reiz atzinās, ka, piedaloties troikās un lemjot buržuju likteņus, spriedumus rakstījusi nevis pēc likuma, bet pēc revolucionārās sirdsapziņas. Strīķei arī likumi traucē un tiesa traucē. Reiz viņa vienā intervijā sacīja, ka tiesa ir slikta, jo liek atnest pārāk daudz pierādījumu. Strīķei nepatika, ka Rīgas apgabaltiesā bieži nākas zaudēt, tāpēc viņa panāca, ka tiek nomainīta tiesas vadītāja. Tas arī ir briesmīgi un demokrātiskā valstī nepieļaujami – tiesām tas ir stindzinošais efekts. Tiesneši redz, ka, ja viņi spriedīs tā, ka tas neapmierina Strīķi, tad var zaudēt amatu.
Arī lai stiprinātu tiesu varas neatkarību, Krustiņsones reinkarnāciju – Strīķi – vajag atlaist.