ASV prezidentam Barakam Obamam šīs dienas ir pašas grūtākās viņa karjerā. Lai kādi nebūtu viņa tālākie soļi, izvēle ir starp slikti, ļoti slikti un šausmīgi.
Viņš jau ir paņēmis rokās bisi un uzlicis pirkstu uz gaiļa, taču tagad, iespējams, būs tā jāpakar atpakaļ uz nagliņas. Ne pēc kā neizskatās, ja nācijas līderis saka A, bet nepasaka B, savukārt pateikt B ir ārkārtīgi riskanti, uzbrukumam Sīrijai var būt nepārredzamas, nekontrolējamas sekas ar karadarbības un teroristisku uzbrukumu izplatīšanos ārpus Sīrijas uz kaimiņvalstīm, tostarp Izraēlu. Nav izslēgts arī, ka traģiskas ciešanas piemeklē arī amerikāņus.
Karš ir visienesīgākais bizness un cilvēku asinis – ejošākā prece. Uz prezidentu un viņa administrāciju spiež starptautiskā finanšu oligarhija, kurai ātrs, uzvarošs un mazs kariņš ir nepieciešams draudošās nākamās vispasaules krīzes viļņa noplacināšanai, spekulācijām ar naftas cenām un militāri rūpnieciskā kompleksa stimulēšanai. Zem šā spiediena Obama tālāk spiež uz Kongresu un sabiedrisko domu, cenšoties pārliecināt, ka Sīrijas prezidents Bašars Asads ir teju vai cilvēkēdājs, kurš smacē bērnus ar zarīnu. Tomēr par spīti intensīvajai propagandai plašsaziņas līdzekļos ASV pilsoņos nav iedēstīts milzīgs kara entuziasms – 59% amerikāņu ir pret uzbrukumu Sīrijai, 39% - par. Amerikāņiem ir bažas, ka valsts atkal var ieķēpāties tādā pat asaru jūrā, kā savulaik Vjetnamā. Mulsina arī neskaidrie uzbrukuma mērķi. Jo līdz šim viņiem ir mācīts, ka Al-Qaeda nav draugs... Taču uzbrūkot Asada režīmam un sekmējot viņa pretinieku panākumus, iznāk, ka ASV iet talkā apmēram tādiem pašiem spēkiem, kā Al-Qaeda – islāma fanātiķiem. To, ka Sīrijas opozīcija būtu cēli demokrāti, nevis rīļurāvēji, vismaz pagaidām nekādi neizdodas iestāstīt. Nu gāzīs Asadu, bet, kas pēc tam?
Izšaut raķetes pa Sīriju, lai sodītu par ķīmisko ieroču lietošanu? Taču tad ir jautājums, kurš jāsoda, kā jāsoda? Nometot tonnām bumbu uz Damasku? Ar raķeti pa kādu karabāzi? Saspridzinās kādu tiltu vai pēc vecas tradīcijas ienaidnieka televīzijas ēku. Vai tad nepietiek, ka jau tāpat gada laikā Sīrijā ir gājuši bojā jau 39 žurnālisti. Varbūt uzraus gaisā prezidenta pili - prezidents būs sarūgtināts, ja ies bojā viņa greznās, inkrustētās mēbeles.
Vai ir pierādīts, ka tieši Asada režīms palaida gāzi? To varēja paveikt arī opozīcija, lai izsauktu pasaules dusmas uz Asadu. Reti kurš karš pēdējos pārsimt gados ir sācies bez provokatīva iegansta – par „baltsomiem” pārģērbti krievi, kas iztraucējuši padomju mierīgo iedzīvotāju dzīvi, par poļu nogalinātiem Vācijas mierīgajiem iedzīvotājiem pārģērbti beigti koncentrācijas nometņu ieslodzītie un tamlīdzīgi gājieni, lai izsauktu sašutumu un atriebes alkas, ir „žanra klasika”.
Kāds motīvs Asadam palaist gāzi? Lai teiktu: „Lūk, es esmu šausmonis, šaujiet mani nost!” Ir gan radīta vēl arī versija par Bašara Asada „trako brāli”, kurš ķīmiski smacējis nevainīgus iedzīvotājus. Vajadzētu tā kā noskaidrot, kā tur īsti bija, taču bēda, ka diezin vai patiesības noskaidrošana maz ir iespējama – valstī, kur valda karš un haoss.
ASV jau pasen uzstājas „pasaules policista” lomā, un pārējā pasaule, ja ne ar to ir samierinājusies, tad pieņēmusi zināšanai. Taču daudzas valstis, tajā skaitā Ķīna, Indija, Krievija, nav sajūsmā, ka ASV cenšas būt ne tikai policists, bet arī tiesnesis un arī bende, kas izpilda spriedumu, vienā personā. Jau iepriekš ir stipri vien devalvēta Apvienoto nāciju organizācijas loma, bet tagad, ja ASV bruks virsū Sīrijai, nerēķinoties ar citu valstu viedokli, ANO tiks pagalam degradēta.
ASV nevajadzētu brīnīties, ka šajā reizē pasaules un pašu sabiedrības nostāja ir skeptiska – ja cilvēks vienreiz apzadzies vai melojis, tad viņam netic nākamajā reizē, pat, ja viņš saka patiesību. Pirms Irākas kara sākšanās 2003. gadā ASV valsts sekretārs Kolins Pauels ANO drošības padomes sēdē paziņoja, ka Irākas rīcībā ir 100 līdz 500 tonnu ķīmisko ieroču un mobilās bioloģisko ieroču laboratorijas. Ikviens, kam atmiņa neklibo, atceras, ka Pauels demonstrēja mēģenīti ar it kā Sibīrijas mēra baciļiem, kas laikam taču bija milti, pūdercukurs vai kāda cita balta viela. Ja nu nejauši tur tiešām būtu baciļi, tad Pauels riskēja nogalināt visu drošības padomi – ja nu stikla mēģenīte izslīd no pirkstiem un saplīst? Šādi burvju triki otrreiz vairs neiet cauri.
Pēdējās pāris nedēļas šķita, ka ASV uzbrukums kurā katrā brīdī sāksies un praktiski vairs nav novēršams, taču pašlaik vērojami atplūdi un cerības uz mierīgiem risinājumiem, vai vismaz uz to, ka Sīrijas Armagedons tiek atlikts uz vēlāku laiku. Krievijas ārlietu ministrs Sergejs Lavrovs pirmdien aicināja Sīrijas režīmu nodot kontroli pār ķīmisko ieroču arsenālu starptautiskiem uzraugiem, šādi izvairoties no militāra uzbrukuma draudiem. Rietumvalstu amatpersonas, izskatās, ir noskaņotas spēlēt šai Krievijas kārtij līdzi, jo ir saprasts, ka varbūt tomēr jāmeklē kāds nenodedzināts tiltiņš, lai dotos atpakaļ uz kara nesākšanu. Arī Asadam tagad jāspēlē līdzi un jāpiekrīt krievu priekšlikumam – ja viņš grib dzīvot. ASV valsts sekretārs Džons Kerijs pirmdien paziņoja, ka Asads varētu novērst ASV vadītu uzbrukumu, ja nākamajā nedēļā atteiktos no saviem ķīmisko ieroču krājumiem. Kerijs piebilda, ka uz šādu pavērsienu necer. Ja Asads Kerija šaubas izkliedēs un būs diplomātiski vieds, piekrītot starptautiskajai kontrolei, izskatīsies tā, it kā bokseri būtu ienākuši ringā, lai zvetētu cits citam pa seju, taču īsi pirms cīņas sākšanās signāla pārdomā un arēnu pamet, lai turpinātu trenēties.
ASV Senāta vairākuma līderis Harijs Rīds pirmdien paziņoja, ka atliek balsojumu par militāra spēka pielietošanu Sīrijā, lai ļautu prezidentam Obamam publiski izklāstīt savus apsvērumus šajā jautājumā. Šovakar Obama televīzijā uzrunās tautu. Ko viņš teiks šajā skarbajā brīdī, kā izlocīsies, lai paliktu vienlaik „labais”, bet tāds, kurš neuzbrūk „sliktajiem”? Vai varbūt tomēr teiks, ka „sliktajiem” uzbruks? Būs ļoti nozīmīga, vēsturiska uzruna.