Retais vairs atceras, ka pagājušā gadsimta deviņdesmito gadu sākumā bija tādi G24 kredīti, no kuriem liela daļa tika izdalīti, izvazāti, notrallināti un nodzerti. Daži vidēja ranga pārmijnieki pat tika tiesāti.
Tas bija tolaik, bet tagad ir tagad. Tagad neviens nebaidās. Ir izdomāts jauns mehānisms, kas saucas «riska kapitāls».
Šis mehānisms jau pašā sākumā paredz, ka daļa Eiropas struktūrfondu naudas tiks pazaudēta jeb izšeptēta un nevienam par to nekas nebūs.
Nupat nesen 30 miljoni eiro ir iedoti trim firmām riska kapitāla pārvaldīšanai. Katrai firmai 10 miljoni. Divi kaktu kantori jeb firmeles ir nesen izveidotas, un tām ir apmēram 3000 eiro pamatkapitāls. Trešā laimīgā firma ir valdības slikto ziņu vēstnesis Ģirts Rungainis & Co jeb SIA ZGI. Firmā ZGI Rungainis ir partneris un amatpersona.
Nu nevar nekādi bez Rungaiņa! Vai tas Liepājas metalurgs vai airBaltic, vai Pareksa banka, tā Rungainis ir klāt, un visi šie gadījumi ir tādi, ka valsts ieguldījumi šajos pasākumos tiks atgūti vēlu, par vēlu vai nekad. Visticamāk, ka nekad.
Skaitļu mistika arī ir interesanta – līdzīga, kā savulaik Latvenergo pazudušo trīs miljonu lietā figurēja trīs partijas, tā arī tagad ir trīs firmas, trīs partijas, bet trīs miljonu vietā ir 30 miljoni. Tas tāpēc, ka apetīte lielāka – desmitreiz lielāka.
Konkursa komisijā, kas izvēlējās trīs uzvarētājus, bija Finanšu ministrijas, Ekonomikas ministrijas, Latvijas Garantiju aģentūras pārstāvji. Finanšu ministrijas pakļautībā esošais Iepirkumu uzraudzības birojs zibenīgi atzina, ka ar iepirkuma norisi viss ir čikiniekā. Tur gan ir tāda interesanta lieta, ka konkursa nolikumā bija teikts, ka no pretendentu puses jāpiedalās vismaz divām fiziskām personām, taču līgumi tiek slēgti ar juridiskām personām. Tā it kā būt nevar, taču izrādās, ka var gan.
Ja jau riska kapitālu pārvalda sabiedrības ar ierobežotu atbildību, kuru pamatkapitāls ir 3000 eiro, tad var teikt, ka šīs sabiedrības faktiski neatbild ne ar ko.
It kā katram riska kapitāla pārvaldītājam jānāk ar savu līdzfinansējumu – 500 000 eiro. Tas ir jauki. Taču tas notiks tā – naudas dalītājs paņems no saņēmēja, un tas būs «līdzfinansējums».
Kā tad riska kapitāla pārvaldītājiem ir gājis līdz šim? Tas ir smags jautājums. Lai pateiktu precīzi, cik naudas jau zudis līdz šim, vajag rūpīgu pētījumu. Taču no pirmā acu uzmetiena redzams, ka, piemēram, tām firmām, kurās ieguldījusi Rungaiņa ZGI, ir gandrīz vieni vienīgi zaudējumi un parādi – desmiti un desmiti tūkstošu eiro. Kopā simti tūkstošu. Taču nevienam par to nekas nebūs.
Kad vienkāršais, parastais cilvēks dzird vārdus «riska kapitāls», «struktūrfondi», viņam sāk sāpēt galva, jo liekas, ka runa ir par kaut ko ļoti sarežģītu. Taču nekā sarežģīta nav – shēma ir vienkārša: Eiropas struktūrfondi – riska kapitāls – izšeptēta nauda.
Zīmīgi, ka tiklīdz līgumi ar firmām par riska kapitāla pārvaldīšanu tika noslēgti, tā Ekonomikas ministrijas valsts sekretārs Juris Pūce paziņoja, ka tomēr var sadzīvot ar ekonomikas ministru Danielu Pavļutu. Iepriekš nevarēja sadzīvot, skandalējās, bet tagad var. Cik burvīgi!
Miljonus sadalījusī Ekonomikas ministrija un Finanšu ministrija, kā arī Latvijas Garantiju aģentūra un Iepirkumu uzraudzības birojs atrodas Reformu partijas un Vienotības kontrolē. Šo partiju pietuvinātie gaumīgi nokops daļu no 30 miljoniem. Taču nevar saprast, kur ir trešais valdošās «tiesiskuma un reformu» koalīcijas partneris Nacionālā apvienība? Kāds tai izdevīgums? Te tad atliek tikai minēt – vai nu ir kāda neredzama vienošanās, kā arī šo partiju kā nebūt aplaimot, vismaz atmest tai kādu kaulu, vai arī ir otrs variants – reformisti un vienotīgie negrasās dalīties un nacionāļus uzmet. Tad gan tas ir neglīti – var teikt, ka netaisnīgi pret koalīcijas jaunāko brāli.