Krievijā pēc asiņainā terora akta Domodedovas lidostā ripo galvas – amatus ir zaudējušas vairākas amatpersonas no tiesībsargājošajām un lidošanas drošības atbildīgajām struktūrām. Tas ir parastais kaimiņvalsts stils – tiklīdz notiek kāds nelāgs notikums, amatu zaudēšana un skarbi sodi skar pārmijniekus, lai augstākās amatpersonas un valsts politiskā vadība sabiedrības acīs turpinātu palikt kā labie un gaišie tēli.
Latvijai nevajadzētu kopēt kaimiņvalsti un šokējošo Jēkabpils notikumu dēļ meklēt sodāmos āžus. Varbūt lielākas tautas to var tā atļauties, īpaši tās, kuriem cilvēkresursi ir neizsmeļami. Latvijā policijas cilvēkresursi ir tikpat kā izsmelti. 20 gadu laikā iekšlietu sistēma ir tik ļoti mocīta, reformēta, politiski spaidīta, rotēta un finansiāli apgraizīta, ka jau pastāv hronisks profesionālu kadru deficīts gan policijas ierindniekos, gan arī vadībā. Viens no retajiem, kam iekšlietu sistēmas darbiniekos ir autoritāte un laba profesionāļa reputācija, ir Valsts policijas (VP) Rīgas reģiona pārvaldes priekšnieks Ints Ķuzis, tāpēc visnotaļ apsveicami, ka Ķuzis, kurš pagājušajā nedēļā bija atstādināts no amata, vakar ir atjaunots darbā.
Krievijas problēma ir tā saucamais karš pret terorismu, bet terora akti ir Krievijas Ziemeļkaukāza politikas sekas – ja ir teroristi, kas ir nolēmuši uzspridzināties kopā ar pēc iespējas lielāku skaitu neticīgo, tad viņi atradīs arī citu vietu, kur elles mašīnu palaist gaisā – ja tas nebūtu iespējams lidostas ēkā, to pašu varētu paveikt pie lidostas, metro, tirgū vai jebkur citur, kur pulcējas daudz cilvēku.
Arī Jēkabpils apšaude ir sekas – šajā gadījumā Latvijas valsts politikai. Neba iekšlietu ministre vai policijas priekšnieks var izstāvēt
līdzi katram policistam un uzminēt, kuram no viņiem piepeši ienāks prātā kļūt par laupītāju. Taču par laupītājiem policisti tāpat vien nemēdz kļūt. Ir radusies tāda vide, kas skubina, mudina, veicina policijas darbiniekus mest pie malas darbu Latvijas valsts un sabiedrības labā un pārmesties pretējos ierakumos – iet strādāt pie bandītiem un pašiem kļūt par bandītiem. Ne katrs policists, kas saņem knapi 200 latu mēnesī, līdz ar to kļūstot par nabagu, ir tik morāli noturīgs, lai saglabātu cilvēka seju un nekļūtu par vilkati uzplečos.
Protams, ar mazajām algām nav attaisnojama policistu pārtapšana par laupītājiem un koruptantiem, tomēr mazās algas ir faktors, kas katalizē korupcijas un visu citu nelāgo parādību riskus. Tas nav tikai policijā vien, bet visā valsts pārval-dē – tāpat medicīnas, izglītības vai pašvaldību darbinieki, nespējot izdzīvot no algas, sāk gudrot, kur piepelnīties. Bet šī piepelnīšanās ne vienmēr iekļaujas likumu rāmjos un neieved interešu konfliktā. Policisti šajā ziņā ir visvairāk izkonsolidētākie, jo ir īpaši cietuši no krasiem algu samazinājumiem. Darbā, kur ikdienā jāsaskaras ar iespēju tikt sakropļotam vai nogalinātam, nav sevišķi tīkami algas dienā saņemt grašus, kuru sauja turklāt ir ar tendenci aizvien samazināties. Izmisumā pašlaik var nonākt vai jebkurā sfērā un nozarē. Celtniecībā, zemkopībā vai kādā citā tikpat mierīgā sfērā cilvēka reakcija var būt ekonomiska bēgšana uz citu valsti, striķa un ziepju meklēšana. Taču iekšlietu sfērā indivīdiem ir uzticēti šaujamieroči. Izmisis cilvēks ar šaujamieroci ir sevišķi bīstams. Valsts varas pašreizējiem īpašniekiem ir jāņem vērā, ka nav prāta darbs iedot cilvēkiem pistoles un nemaksāt naudu.
Un tomēr, par spīti drūmajai situācijai, iekšlietu sistēmā joprojām strādā godīgi, drosmīgi un varonīgi policisti, kuri nenobijās no renegātiem, šāva viņiem pretī un aizturēja.
Augstās valsts amatpersonas atkarību no starptautiskajiem aizdevējiem un fiskālās konsolidācijas pasākumu plānus tautai tulko kā labas zāles, kas ārstē ekonomiku – jāsavelk jostas, jāsaspiežas ar mugurām, jāpaciešas, jo nākamībā tad labāki būšot.
Taču katrām zālēm mēdz būt blaknes – ja, ārstējot gripu, slimniekam tiek iebarots tāds daudzums medikamentu, kas sagrauj aknas, nieres, kuņģi un sirdi, tad tā jau vairs nav ārstēšana, bet noindēšana. Jēkabpils apšaude ir kā zīmīgs simptoms – kā asa lēkme, kur organisms signalizē, ka ar fiskālo konsolidāciju nupat jau ir maķenīt pārspīlēts, ka ārstēšana nav bijusi sevišķi prasmīga. Vēl pāris tādas pārdozēšanas, un Latvijas iekšlietu sistēmu varēs pārklāt ar baltu palagu un nest ar kājām pa priekšu.