Slavenā Brīvības statuja, kas atrodas ASV uz nelielās Brīvības saliņas Ņujorkas ostā, simbolizē amerikāņu dzīves vērtības – brīvību, vienlīdzību, taisnību. Šī statuja ir Francijas dāvana Amerikai tās 100. neatkarības gadadienā. Statujas augstums no pēdām līdz lāpai paceltajā rokā ir gandrīz 47 metri.
Latvija šā gada 4. maijā svinēja savas neatkarības deklarācijas pieņemšanas 20. gadadienu, un, līdzīgi kā savulaik amerikāņi no frančiem, tā arī latvieši no amerikāņiem nupat ir saņēmuši dāvanu, kuras garums – gandrīz 47 metri – dziļi simboliski gandrīz precīzi sakrīt ar Brīvības statujas augstumu. Tā ir betonā kaltā nobrauktuve Ventspils rajona Vārves pagastā, ko radījuši amerikāņu inženieri NATO militāro spēku mācībām BALTOPS.
Atšķirība starp Ņujorkas un Vārves objektiem ir to novietojumā, kas arī ir dziļi simboliski. Ņujorkas objekts stāv vertikāli, kamēr Vārvē – horizontāli. Tas rāda, kādā pozīcijā Amerikā un pasaulē redz latviešus un viņu varasvīrus, un raksturo arī to, kā latviešu varasvīri redz sevi un savu valsti iepretī jūrai, no kuras būs nākt ārzemju stratēģiskajam partnerim. Betons ir izturīgs materiāls, un, pat ja jūras iedarbības rezultātā tas laika gaitā pabojāsies, šādas tādas drupas var saglabāties cauri gadsimtiem, nākamajām paaudzēm – piemēram, daudzas senās Romas betona būves, kaut apbružātas un padilušas, ir nostāvējušas jau 2000 gadu.
Ar nožēlu jāteic, ka Vārves mākslinieciski militārajam objektam ir gaužām maz recenzentu. Vai tas krīzes naudas trūkuma dēļ, vai kā? Savulaik taču Sorosa fonds - Latvija finansēja sabiedrisko organizāciju Delna, piešķirot naudu konkrētiem mērķiem – paraugprāvu rīkošanai pret ļaužiem, kas ko nebūt būvējuši kāpu aizsargjoslās. Piemēram, Krapivinu ģimene Liepājas rajona kāpās sadomāja uzcelt namiņu. Nabaga cilvēki nemaz nenojauta, kas pret viņiem pacēlis ķepu. Delna noalgoja advokātu Lauri Liepu un izčakarēja Krapivinus un atbildīgos rajona dienestus.
Šī nav vienīgā reize, kad Delna vai citas vidi bezgalīgi mīlošās Sorosa organizācijas ir ar pilnu krūti metušās cīņā pret ļaunajiem kāpu postītājiem. Ikviena līka priede, ko nocirtis jebkurš Šlesers, tiks pamanīta, milzīgām asarām maksimāli skaļi apraudāta, bet vainīgais nopelts, iemīdot zemē.
Bet kur tad aizkustinošais raudiens kavējas tagad? Kāpēc Delna un tai līdzīgie tik principiālie nesadzird izvarotās Kurzemes piekrastes dabas vaidus?
Ja jau sabiedriskās organizācijas nedzird, tad kādam citam jāuzņemas grūtais darbs vērtēt nesaprotamo, moderno amerikāņu mākslu Vārvē. Piemēram, Ventspils mērs Aivars Lembergs (NRA, 27. maijs) brīnās, kāpēc jānorok kāpa? "Ja jau amerikāņi nolēmuši trenēties, kā okupēt Latviju no jūras, tad viņiem vajadzēja trenēties dabiskos apstākļos! Par krievu armiju klīda daudz anekdošu, bet šādus brīnumus viņi nav sataisījuši visos savos piecdesmit varas gados. Bet trakākais ir tas, ka šo ceļu kāpās būvē nevis vietējie latvieši, bet gan amerikāņi. Kā to var pieļaut? Latvijā ir vairāk nekā 200 000 darba meklētāju. Tas ir kangarisms visaugstākajā mērā. Ministrs Lieģis no valdības ir jāpadzen, jo nevar aizstāvēt Latvijas intereses."
Visgrūtāk rast kādu nebūt atbildi uz Lemberga jautājumu par trenēšanos dabiskos apstākļos… Kāda nobrauktuvei militāra jēga? Vai tā domāta, lai NATO ģenerāļi varētu nobraukt pa taisno no kuģiem ar limuzīniem?
Varbūt to var mēģināt skaidrot tā: ir zemes, kuru krastus sargā mangrovju audzes vai varenas klintis, ir vietas, kur krastmalā ir tādi dubļi, kuriem netiek cauri ne tehnika, ne desanta kājinieki. Ja amerikāņi trenētos okupēt kādu tādu zemi, tad viņiem, protams, tas būtu jādara turienes dabiskajos apstākļos. Taču Latvijā vietējie aborigēnu virsaiši noklājas apakšā kā tepiķītis – šejienieši piekristu ne tikai betona ceļam cauri kāpai, bet atļautu noasfaltēt visu piekrasti no Dundagas līdz Kolkai un no Kolkas līdz Ainažiem. Tie tad arī ir dabiskie apstākļi, kādos tagad NATO spēki trenējas. Kādi apstākļi – tādi treniņi.