Tabakas likums slīkst juridiskajās finesēs

Divus gadus Saeimas Sociālo un darba lietu komisijā notika darbs pie grozījumiem likumā „Par tabakas izstrādājumu realizācijas, reklāmas un lietošanas ierobežošanu”. Smags likums, kurā saduras vairāku sabiedrības grupu pilnīgi pretējas intereses – nesmēķētāji, tabakas lietotāji, ražotāji, tirgotāji, ārsti, sabiedrības veselības speciālisti un pat ieslodzītie un NBS karavīri. Sabalansēt visu viedokļus un vajadzības ir grūti. Un tomēr – šodien, 22. oktobrī, uz dažām minūtēm Sociālo un darba lietu komisijā iestājās atvieglots klusums – darbs pie likuma grozījumiem 3. lasījumā bija pabeigts, lai likumu paspētu pieņemt vēl 11. Saeima un šķietami neiespējamie kompromisi vismaz uz brīdi būtu līdzsvara stāvoklī.

„Jel, mirkli, kavējies, tu biji skaists!”

Saeimas Juridiskā biroja vadītāja Inta Bārenīte un Sociālo un darba lietu komisijas vadītāja Aija Barča tandēmā atlika likuma grozījumu virzīšanu uz 3. lasījumu, par iemeslu minot nepieciešamību likuma normu vienkāršotas skaidrošanas vārdā sinhronizēt 7. pantu (nosaka tabakas izstrādājumu aprites kārtību un pārdošanas aizliegumus) un likuma 11. pantu (nosaka smēķēšanas ierobežojumus), visos gadījumos lietot vienotu terminoloģiju – iestāde vai telpas un/vai teritorija. Viss notika ātri – I. Bārenīte izteica domu, A. Barča uzķēra domu un uzdeva Veselības ministrjai šo „steidzami neatliekamo sinhronizāciju” veikt, nosakot termiņu – līdz šodienas plkst. 17.00. Vēl pēc mirkļa atskanēja „komisjas sēde ir slēgta. Nākamā komisijas sēde - rīt”. Un viss.

Virs likuma karājas Damokla zobens

Iespējams, ka rīt Saeimas sociālo un darba lietu komisijas sēdē šis diskutabli pamatotais jautājums patiešām tiks sakārtots. Tomēr ir daži jautājumi, kas rodas, meklējot kontekstu Juridiskā biroja naivajam un bez argumentiem izdvestajam – „Vai nevajadzētu sinhronizēt 7. un 11. pantu, lai likuma skaidrošana piemērojot to būtu vieglāka?” un klusas bažas par iespējamu „neveiksmīgu sinhronizāciju”, kas var „norakt” šo likumu ar visām tā iestrādēm uz neatgriešanos. Tātad:

1. Kāpēc Saeimas Juridiskais birojs izlēma savu, uzsvēršu, – retorisko jautājumu, jo tāds tas beigu beigās ir, uzdot tieši šajā brīdī, kad likuma grozījumi izskatīti un pabeigti, bet nevis pirms gada darba grupās, 2. lasījumā, priekšlikumos uz 3. lasījumu, darba grupā pirms dažām dienām, komisijas sēdē vakar vai priekšlikumos vēl šodien pirms komisijas sēdes?
2. Kāpēc ir nepieciešamība sinhronizēt divus pēc būtības atšķirīgus pantus, jo viens runā par tirgošanu, otrs par lietošanu?
3. 3.      Likums 7. pantā skaidri nosaka, kur tieši ir aizliegts tirgot tabakas izstrādājumus, katrā gadījumā atsevišķi norādot – telpās un/vai teritorijās. Bet 11. pantā likums nepārprotami pasaka, ka smēķēt nedrīkst, piemēram, ārstniecības iestādēs (definīcija „Ārstniecības likumā”) vai izglītības iestādēs (definīcija „Izglītības likumā”), nenodalot atsevišķi telpas un teritorijas, tādējādi nosakot, ka smēķēt nedrīkst ne skolā, ne skolas teritorijā. Vai ir vērts bremzēt visa likuma pieņemšanu, burtiski ierakstot likumā „skolu telpās un teritorijās”, vēl jo vairāk ņemot vērā to, ka šī norma likumā atrodas jau sen un par tās piemērošanas problēmām neviens nav sūdzējies?

Atbildes varētu būt krāšņi birokrātijas un juridiskas lumpenizācijas kokteiļa piemēri, kas pie visa piedevām neko labu neliecnātu par atsevišķu ierēdņu kompetenci. Tomēr realitāte ir tāda, ka tieši tik vienkārši var noraut „stopkrānu” grūti tapušajiem grozījumiem likumā, kura galvenais mērķis ir uzlabot mūsu sabiedrības veselību, kas, raugoties no malas uz veselības aprūpē notiekošo, arvien vairāk nostiprina šaubas, ka kādam politiķim tā vispār Latvijā vēl interesē.