Latvijas emigrantus nomaina bēgļi

Kādā šobrīd populārā anekdotē teikts, ka pie Rīgas lidostas jāuzliek paziņojums, lai pēdējais izbraucējs neaizmirst izslēgt valstī gaismu...

Statistikas datu par to, cik daudz cilvēku jau izbraukuši, kā zināms, nav. Bildi veido tikai atsevišķas mozaīkas detaļas – it kā simt tūkstoši latviešu esot Īrijā, līdzīgi arī Lielbritānijā, daudz esot arī Zviedrijā u.c.

Izbraukšanas tendences ir biedējošas. Un vēl biedējošāk ir tas, ka daudziem šobrīd izbraukt gribošajiem jau ir vienalga, kurp doties, galvenais – prom no Latvijas, jo sliktāk nekā te diez vai kaut kur vēl var būt.

Šādi cilvēki vairs nav uzskatāmi pat par emigrantiem, bet gan tuvojas bēgļu statusam. Eiropā bēgļa statusu var piešķirt, ja persona pamatoti baidās no vajāšanas savā valstī, rases, reliģijas, tautības, sociālās piederības vai politiskās pārliecības dēļ. It kā jau šobrīd vēl nav pamata teikt, ka iespējamās bažas ir šobrīd pamatotas, taču iespējamie valsts attīstības scenāriji liek aizdomāties par to. Cik droši jutīsies latvieši un krievi konfrontējošā situācijā? Cik droši un nevajāti jutīsies tie, kam vēl būs darbs un attiecīgi arī noziedznieku iekārotā nauda un īpašums? Un cik droši jutīsies līdzšinējā politiskā elite, kuru nevarēs nevainot esošajās negācijās?

Arī Valsts prezidenta izveidotā Stratēģiskās analīzes komisija aizvadītās nedēļas nogalē secinājusi, ka ekonomiskā nelīdzsvarotība var novest pie būtiskas sociālās nelīdzsvarotības, savukārt budžeta tēriņu samazinājums un nepieciešamība īstenot strukturālās reformas radīs sociālo spriedzi krīzes laikā. Komisijas eksperti arī brīdināja, ka politiska un ekonomiska krīze negatīva scenārija gadījumā var izvērsties arī par plašu sociālo krīzi un ļoti negatīvas apstākļu sakritības gadījumā vietumis pāries arī humānā krīzē.

Arī es esmu pārdomājis iespēju doties prom. Gan tāpēc, ka baidos no Stratēģiskās analīzes komisijas iezīmētās perspektīvas, baidoties par noziedzības iespējamo dramatisko pieaugumu, kā arī baidoties noskatīties uz Latvijas tautas nespēju pieņemt konkrētai situācijai atbilstošus secinājumus un no tiem izrietošo rīcību. Un arī tāpēc, ka grūti noskatīties uz cinismu pašu ievēlētajā valsts un pašvaldības pārvaldē.

Prom gan es nebraukšu. Tā ir mana Latvija, un es negrasos to atstāt bēgot. Kāpēc lai Latvijā paliktu tikai kustēties (izbraukt) nespējīgie, laupītāji un izlaupītāji? Manuprāt, katrs, kurš pieņem lēmumu neizbraukt, šobrīd kļūst par Latvijas sargu un neļauj te izslēgt gaismu...

Viedokļi

Šo rindu autors ir Greenpeace biedrs. Esmu viens no 3 miljoniem cilvēku uz zemeslodes, kas parakstījuši vēstījumu pasaules valstu valdībām, aicinot pārtraukt dziļjūras ieguvi (deep sea mining). Čakli sekodams līdz konferences norisei, ar savu parakstu protestējot pret Francijas valdības liegumu Greenpeace kuģim Arctic Sunrise iebraukt Nicas ostā, biju jau atmetis domu rakstīt Latvijas mēdijos par šīs konferences mērķiem un vājo rezultātu. Bet man par milzīgu prieku un patīkamu pārsteigumu, Latvijas Ārstu 10. kongresa atklāšanas plenārsēdē Pasaules latviešu ārstu un zobārstu asociācijas prezidents, Halifaksas (Kanāda) universitātes profesors, reimatologs Juris Lazovskis (viņš arī mana skolotāja, izcilā latviešu internista Ilmāra Lazovska dēls) savā lekcijā pieskārās gan ANO Okeāna konferencei, gan nepieciešamībai aizliegt dziļjūras ieguvi. Ārsti visā pasaulē ir ne tikai sabiedrības daļa, kas rūpējas ne tikai par cilvēka veselību, bet ir nozīmīgākā ļaužu grupa, kas cenšas saglabāt zemeslodes ekosistēmu nākamajām paaudzēm.

Svarīgākais