Latvijas emigrantus nomaina bēgļi

 

Kādā šobrīd populārā anekdotē teikts, ka pie Rīgas lidostas jāuzliek paziņojums, lai pēdējais izbraucējs neaizmirst izslēgt valstī gaismu...

Statistikas datu par to, cik daudz cilvēku jau izbraukuši, kā zināms, nav. Bildi veido tikai atsevišķas mozaīkas detaļas – it kā simt tūkstoši latviešu esot Īrijā, līdzīgi arī Lielbritānijā, daudz esot arī Zviedrijā u.c.

Izbraukšanas tendences ir biedējošas. Un vēl biedējošāk ir tas, ka daudziem šobrīd izbraukt gribošajiem jau ir vienalga, kurp doties, galvenais – prom no Latvijas, jo sliktāk nekā te diez vai kaut kur vēl var būt.

Šādi cilvēki vairs nav uzskatāmi pat par emigrantiem, bet gan tuvojas bēgļu statusam. Eiropā bēgļa statusu var piešķirt, ja persona pamatoti baidās no vajāšanas savā valstī, rases, reliģijas, tautības, sociālās piederības vai politiskās pārliecības dēļ. It kā jau šobrīd vēl nav pamata teikt, ka iespējamās bažas ir šobrīd pamatotas, taču iespējamie valsts attīstības scenāriji liek aizdomāties par to. Cik droši jutīsies latvieši un krievi konfrontējošā situācijā? Cik droši un nevajāti jutīsies tie, kam vēl būs darbs un attiecīgi arī noziedznieku iekārotā nauda un īpašums? Un cik droši jutīsies līdzšinējā politiskā elite, kuru nevarēs nevainot esošajās negācijās?

Arī Valsts prezidenta izveidotā Stratēģiskās analīzes komisija aizvadītās nedēļas nogalē secinājusi, ka ekonomiskā nelīdzsvarotība var novest pie būtiskas sociālās nelīdzsvarotības, savukārt budžeta tēriņu samazinājums un nepieciešamība īstenot strukturālās reformas radīs sociālo spriedzi krīzes laikā. Komisijas eksperti arī brīdināja, ka politiska un ekonomiska krīze negatīva scenārija gadījumā var izvērsties arī par plašu sociālo krīzi un ļoti negatīvas apstākļu sakritības gadījumā vietumis pāries arī humānā krīzē.

Arī es esmu pārdomājis iespēju doties prom. Gan tāpēc, ka baidos no Stratēģiskās analīzes komisijas iezīmētās perspektīvas, baidoties par noziedzības iespējamo dramatisko pieaugumu, kā arī baidoties noskatīties uz Latvijas tautas nespēju pieņemt konkrētai situācijai atbilstošus secinājumus un no tiem izrietošo rīcību. Un arī tāpēc, ka grūti noskatīties uz cinismu pašu ievēlētajā valsts un pašvaldības pārvaldē.

Prom gan es nebraukšu. Tā ir mana Latvija, un es negrasos to atstāt bēgot. Kāpēc lai Latvijā paliktu tikai kustēties (izbraukt) nespējīgie, laupītāji un izlaupītāji? Manuprāt, katrs, kurš pieņem lēmumu neizbraukt, šobrīd kļūst par Latvijas sargu un neļauj te izslēgt gaismu...