Valsts prezidents Andris Bērziņš 18. februārī intervijā Latvijas Radio iezvanīja trauksmes zvanu par drukātās preses situāciju Latvijā.
Valsts prezidents izeju saskata nevis elektronisko plašsaziņas līdzekļu vai dienas laikrakstu atbalstā, bet gan piešķirot valsts atbalstu reģionālajiem masu medijiem. Kā uz zināmu problēmu Andris Bērziņš norādīja uz pierobežas problēmu, kurā Latvijas masu mediju vietā izvēlas kaimiņvalstu TV pārraides.
Latvijas informatīvā telpa divdesmit gadus bija atdota tirgus stihijai, neliekoties ne zinis par latviešu valodu un kultūru. Savukārt pašlaik politisko partiju ielikteņi Nacionālajā elektronisko plašsaziņas līdzekļu padomē ar informatīvo politiku saprot viņu politiskajam klanam uzticamu cilvēku iebīdīšanu LTV vadībā.
Par Latvijas informatīvo telpu un tās apdraudējumiem ir sakonstruēti daudzi ideoloģiski mīti, no kuriem ļoti daudziem nav nekāda objektīva pamata. Šoreiz aplūkosim divus. Leģendu par Krievijas TV graujošo ietekmi uz pierobežu un mītu par brīvā tirgus labvēlīgo ietekmi uz informatīvo telpu latviešu valodā.
Latvijas Universitātes 71. zinātniskās konferences Cilvēka ģeogrāfijas sekcijā izvērtās plaša diskusija par Jāņa Paidera pētījuma Krievijas un Baltkrievijas pierobežas tuvuma ietekme uz Saeimas vēlēšanu rezultātiem secinājumiem. Pētījuma gaitā noskaidrojās, ka nav statistiski būtiskas atšķirības vēlētāju politiskajai izvēlei, salīdzinot pierobežas teritorijas, kurās var uztvert Krievijas un Baltkrievijas TV kanālus, ar tiem Latgales pagastiem, kuros Krievijas TV signāls pa tiešo nevar tikt uztverts. Mītam par kaimiņvalstu TV ietekmi uz Latvijas vēlētāju politisko izvēli nav zinātniska apstiprinājuma. Pētījumā tika noskaidrots, ka atšķirību nav, bet netika dota atbilde, kāpēc. Diskusija izvērtās tieši par šo jautājumu, kā to var izskaidrot, īpaši pēc tam, kad tik ilgi ir malts, ka no kaimiņvalstīm burtiski nozombē pierobežu apgabalu iedzīvotājus. Kā to var izskaidrot?
Viens no konferences dalībniekiem izteica ideju, ka atšķirību nav tieši tāpēc, ka pierobežā Krievijas TV var uztvert. Ikviens pierobežas iedzīvotājs redz divas Krievijas sejas. Pirmā, skarbā seja, ir redzama uzreiz pāri Zilupes tiltam – pilnīgs pagrimums un bezcerība. Otrā – Krievijas fasāde – ir redzama Krievijas vadošajos TV kanālos. Kontrasts starp dzīvi otrpus robežas un to, ko redzi zilajā ekrānā, ir tiek liels, ka kaimiņvalstu TV nekalpo par kaut kādu zombējošu propagandas instrumentu. Pierobežas ļaudis paliek imūni pret Krievijas skatlogu, kādu to rāda lielie TV kanāli.
Acīmredzot par procesiem Latvijas informatīvajā telpā nedz sabiedrībai kopumā, nedz politikas veidotājiem nav objektīva priekšstata. Cirkulē dažādi mīti, kas sacerēti, lai izsistu finansējumu kāda politiska projekta bīdīšanai. Pirms pieņemt lēmumus par 100 miljonu iztērēšanu vienotam sabiedriskam medijam, vajadzētu sagatavot nevis naudas trallinātāju sacerētus projekteļus, bet gan objektīvu kopainu, pārbaudot tos mītus, kas tiek Nacionālajā elektronisko plašsaziņas līdzekļu padomē pieņemti bez kritiska izvērtējuma.
Otra milzīgā mītu grupa ir brīvā tirgus labestīgā ietekme uz mediju vidi. TV sfērā brīvā tirgus fetišizācija noveda pie privāta – MTG grupas – monopola nacionālajā apraidē. Nacionālo laikrakstu vidē, ļaujot vaļu tirgus stihijai, sāksies konsolidācija, kas noslēgsies ar ļoti līdzīgu rezultātu. Latvijas krievu presē šādi procesi sākās jau pērn.
Taču preses daudzveidība nav tikai vārda brīvība. Preses daudzveidība un viedokļu dažādība nodrošina demokrātiju. Satversmē noteiktās demokrātiskās brīvības un tiesības nedarbojas bez vārda brīvības un brīvas viedokļu apmaiņas. Preses daudzveidība nodrošina ideju konkurenci. Valsts prezidenta Andra Bērziņa bažas ir pamatotas, tikai problēma ir daudz plašāka nekā prezidenta norādītais reģionālo mediju izdzīvošanas jautājums. Visiem Latvijas kvalitatīvajiem medijiem, gan reģionāliem, gan nacionāliem, gan krievu valodā rakstošiem, ir jāizdzīvo apstākļos, kad tirgus mērogs (lasītāju skaits) nemitīgi samazinās. Latvijas valdība nespēj īstenot tādu ekonomisko un sociālo politiku, kas atturētu Latvijas ļaudis no masveida emigrācijas. Ļaujot tirgum nogalināt kvalitatīvo presi, valdība spiež mediju īpašniekus pārdoties Skandināvijas vai Krievijas oligarhiem. Šo procesu var apturēt, ieviešot mediju daudzveidības atbalsta politiku, līdzīgi tai, kāda tiek īstenota Zviedrijā vai citās valstīs, kuru sabiedrības nevar atļauties ar tirgus metodēm iznīcināt demokrātiju un vārda brīvību.