Latvijas Satversmes 100. pants garantē – «ikvienam ir tiesības uz vārda brīvību, kas ietver tiesības brīvi iegūt, paturēt un izplatīt informāciju, paust savus uzskatus». Vienlaikus 116. pants nosaka, kādos gadījumos simtais pants ir ierobežojams: «Personas tiesības, kas noteiktas Satversmes deviņdesmit sestajā, deviņdesmit septītajā, deviņdesmit astotajā, simtajā, simt otrajā, simt trešajā, simt sestajā un simt astotajā pantā, var ierobežot likumā paredzētajos gadījumos, lai aizsargātu citu cilvēku tiesības, demokrātisko valsts iekārtu, sabiedrības drošību, labklājību un tikumību.»
Tātad Latvijā tiesības uz vārda brīvību nedrīkst izmantot, lai pārkāptu citu cilvēku tiesības un lai neievērotu tikumību Tiesības uz vārda brīvību neatceļ citu cilvēku tiesības uz savu privātumu, neatceļ citu tiesības uz reliģijas un sirdsapziņas brīvību. Tiesības uz vārda brīvību neuzliek citiem par pienākumu ielaist savā privātā īpašumā jebkuru nekauņu, zaimotāju un kretīnu. Demokrātiskās valstīs baznīcas, mošejas, sinagogas ir privāta teritorija, kas ir attiecīgo reliģiju piekritēju īpašumā un nav domāta kā vieta, kur var izplatīt jebkurus uzskatus un piekopt jebkuru darbību. Latvijā to nodrošina Satversmes 99. pants: «Ikvienam ir tiesības uz domas, apziņas un reliģiskās pārliecības brīvību.» Tātad. Ikvienam ir tiesības uz vārda brīvību, bet šīs tiesības neuzliek citiem par pienākumu uzklausīt tos, kas uzvedas necienīgi, aizskaroši un nerēķinās ar citu jūtām un uzskatiem. Ikvienam ir tiesības aizbāzt ausis, neuzklausīt un uzcelt sienu, ēku, lai atdalītu sevi no citu uzmācības. Ja es novelku savu privātu robežu un definēju, ka aiz šīs robežas nevēlos pieņemt nevienu citu, vai citiem ir tiesības pārkāpt manis nosprausto robežu un ienākt manā telpā, lai ņirgātos par to, kas man ir svēts? Vai citiem ir tiesības ienākt manā privātā telpā, lai aizskartu un pazemotu manas estētiskās vai reliģiskās jūtas? Vai tiesības uz vārda un izteiksmes brīvību ietver tiesības ar sūdiem noķēzīt jebkuru altārgleznu ikvienā dievnamā? Šis garais ievads bija nepieciešams, lai saprastu, kā jāuztver triju jaunu sieviešu (Nadeždas Tolokoņņikovas, Marijas Aļohinas un Jekaterinas Samucevičas) rīcība, savas rokgrupas videoklipa filmēšanai izmantojot Maskavas pareizticīgo Kristus Pestītāja katedrāles altāra vietas slēgto daļu. Es ar nolūku neminu grupas nosaukumu. Grupas nosaukumu var tulkot divējādi. Ja tas būtu bērnudārza ansamblis, tad tulkojums varētu skanēt – trakulīgais kaķēns. Ja runājam par pieaugušām sievietēm un rokgrupu, kuras mērķis ir šokēt sabiedrību, tad gan Oksfordas vārdnīca, gan Ričarda A. Spensera vārdnīca Slang and Euphemisms: Dictionary of oath, curses, insults, sexual slang and metaphor, racial slurs, drug talk, homosexual lingo and related matters (331. lpp.) saka, ka grupas nosaukuma pirmais vārds būtu korekti jāpārtulko latviešu valodā, lietojot vārdu, kas sākas ar burtu p, beidzas ar a, un pa vidu ir burti e un ž. Latvijas laikraksta tekstā ir nepieklājīgi publicēt latviešu vārdu, kas apzīmē sieviešu dzimumorgānu, un, manuprāt, tādā pašā mērā ir nepieklājīgi publicēt šā vārda anglisko (un krievisko) analogu. Tagad iztēlosimies, kas notiktu, ja Kabulas centrālajā mošejā ielauztos šī pati trijotne, apgāztu galdiņu ar Korānu un, pagrūžot malā imāmu, uzsāktu savu panku lūgšanu Allāham. Kas notiktu tālāk? Augstākais, ko izdotos panākt progresīvai cilvēcei pēc šāda incidenta, būtu šo sieviešu saplosīto ķermeņa daļu atgūšana godīgām bērēm. Labi, Kabula ir cita pasaule. Kas notiktu, ja līdzīgu jandāliņu savam klipam slavenā rokgrupa izdomātu nofilmēt Jeruzālemes lielākajā sinagogā vai Aglonā, Marijas debesbraukšanas dievkalpojuma laikā? Vai Latvijas sabiedrība kopā ar visu progresīvo cilvēci un ar popdīvu Madonnu priekšgalā uzgavilētu un apsveiktu tik drosmīgu vārda brīvības un demokrātijas izpausmi? Ja mums nav pieņemami, ka kaut kas tāds tiek atkārtots pie mums, mūsu ticīgajiem svētās vietās, tad kāpēc mēs – Rietumu progresīvā pasaule – atbalstām šādu izrīcību, ja tā norisinās Maskavā un vērsta pret Krievijas pareizticīgo baznīcu? Vai Rietumu līderi savā vēlmē atbīdīt no varas Vladimiru Putinu nav aizgājuši pārāk tālu, ja jau ir pieļaujami atbalstīt ikvienu nelieti, ja tas kaut vai šķietami pakritizē Putinu? Šim stāstam ir vēl viena morāle. Nav liela drosme izvēlēties apgānīt tikai tās reliģijas dievnamus, no kuras ticīgajiem nevar dabūt pa zobiem. Ko darīt tiem ticīgajiem, kas nevēlas savu dievnamu apgānītājus nomētāt ar akmeņiem? Paciest, ka viņu ticību apgāna, un vērot, kā citas reliģijas, kuru piederīgie nežēlīgi sit pretī jebkuram pāridarītājam, netiek tik bieži pazemotas? Varbūt lūgt palīgā valsts varu un šādā veidā parādīt, ka ar valsts varas palīdzību reliģija, kas sava dievnama zaimotājus nevēlas saraustīt gabalos, arī var tikt aizstāvēta? Krievijas pareizticīgās baznīcas signāls ir nepārprotams. Mēs sitīsim pretī ikvienam, kas turpmāk apgānīs mūsu reliģiju. Cits jautājums, cik skaisti, eleganti, tiesiski un juridiski korekti Krievijas valsts un Krievijas pareizticīgā baznīca sper pirmo soli, lai tiesiski iezīmētu sarkano līniju cilvēku tiesībām lūgt Dievu neapgānītā baznīcā. Nav šaubu, ka tie, kas apzināti aizskar ticīgo jūtas viņu pašu dievnamā, ir pelnījuši sodu. Nozīmīgs jautājums ir par soda samērīgumu. Pēdējos 25 gados tajā pašā Krievijā pret dažādu reliģiju ēkām un kapiem ir īstenotas arī tādas nejaucības, uz kuru fona incidents Kristus Pestītāja katedrālē izskatās pēc tādas nenozīmīgas rotaļas. Liela daļa no šādiem incidentiem gadu garumā ir palikuši bez Krievijas varas uzmanības, faktiski nemeklējot un nepanākot, ka vainīgie vienmēr tiek saukti pie atbildības. Ja Kristus Pestītāja katedrāles incidents noteiks jauno standartu sodiem par reliģisko neiecietību Krievijā, tad ir loģiski gaidīt, ka pret jebkuru analogu pārkāpumu Krievijas tiesas spriedīs tikpat bargu sodu, bet par smagākiem pārkāpumiem lems par vēl bargāku sodu. Ja šāda prakse turpmāk nesekos, tad tas būs pārliecinošs pierādījums, ka Kristus Pestītāja katedrāles panku lūgšanas dalībnieces tiek sodītas par Putina zaimošanu, bet reliģijas aizstāvība tiek izmantota tikai kā piesegs.