4. decembrī Saeimas Pieprasījumu komisijas sēdē atklājās šokējoša informācija. Valsts uzņēmumi, kuri vienojās ar debesšķīsto uzņēmumu Prudentia Energy Markets, var no Latvenergo pirkt elektroenerģiju lētāk, ja samaksā Prudentia 10% par šo skaisto pakalpojumu.
Latvenergo ir uzņēmums, kas 100% pieder tautai, kas 90% no visas savas pelņas maksā dividendēs. Starp vienu valsts uzņēmumu un citiem valstij 100% piederošiem uzņēmumiem tiek ielaists bezkaunīgs starpnieks, kas ietur likumīgus procentus.
Ekonomikas ministra Daniela Pavļuta lolotais elektroenerģijas tirgus tiek pasludināts par atklātu!
Starp Latvenergo un elektrības patērētājiem jau ir atļauts rosīties piecdesmit starpniekiem, kas pirks elektrību no Latvenergo, lai to pārdotu mums visiem – šodien uzņēmējiem un valsts iestādēm, bet no 1. aprīļa arī visām mājsaimniecībām – dārgāk, nekā iepirkuši no... Latvenergo.
Latvenergo jau ir privatizēts! Parazīti un starpnieki ar likumīgajiem 10% atslauks visus ekonomiskos labumus no elektrības giganta. Paldies teiksim ekonomikas ministram Danielam Pavļutam un uz mūžiem viņa vārdā sauksim shēmu, kurā darījumos starp diviem valsts uzņēmumiem iespraucas starpnieks, lai iekasētu likumīgos 10%.
Saeimas komisija konstatēja: Ekonomikas ministrija nav pārvaldīta no valstiskām pozīcijām, jo nav spējusi izstrādāt vienotu elektroenerģijas iepirkumu kārtību valsts iestādēm. Tā vietā, lai pieprasītu pilnu politisku atbildību no tik nespējīga ministra, kārtējo reizi atklājās, ka Latvijas Saeima ir bezspēcīga pieprasīt atbildību no ministriem. Saeimas Pieprasījumu komisija pazemīgi lūdza Danielu Pavļutu kaut drusciņ pastrādāt valsts un tautas labā. Daniel, kaut mazdrusciņ atraujieties no reformistu sponsoru vajadzībām un izstrādājiet kārtību, kā valsts uzņēmumiem pirkt elektrību bez prudentiju starpniecības.
Tajā paša dienā – 4. decembrī – notika vēl vienas komisijas sēde. Saeimas Budžeta un finanšu (nodokļu) komisija mēģināja izvērtēt, kā darbojas Ekonomikas ministrijas tiešā atbildībā esošā būvniecības nozare. Slēdziens, ko vēlāk publiski paziņoja komisija, bija dramatisks.
«Būvniecības nozarei ir nepieciešama stingra kontrole un uzraudzība.» Ak, Dievs! Daniels Pavļuts ir tā pasaimniekojis nozarē, ka tā ir atstāta bez kontroles un uzraudzības, zagšanas shēmas ir izstrādātas un darbojas, būvju vietā tiek celti slazdi nevainīgiem cilvēkiem. Komisijas priekšsēdētāja biedrs Romualds Ražuks secināja, ka «.. nozarē vērojamas liela apjoma krāpnieciskas darbības, piemēram, neskaitāmi būvnieku apakšuzņēmēji, ko nereti veido paši ģenerāluzņēmēji».
Pat deputāte Lolita Čigāne bija nesaudzīga: «Par kādu būvniecības kvalitāti var runāt, ja galvenais uzņēmējs piesaista neskaitāmus apakšuzņēmējus ar apšaubāmu darba kvalitāti.»
Komisija pazemīgi lūdza ekonomikas ministru starplaikos starp reformistu partijas politisko biznesa vēlmju apmierināšanu kaut nedaudz pievērsties arī darba tiešajiem pienākumiem un kaut mazdrusciņ sakārtot haosu ministra atbildības nozarē. Pieprasīt politisku atbildību no ministra, kura vadībā būvniecības nozare pārvērsta par zaņķi, kā dēļ tagad uz daudziem gadiem ir iznīcināts būvniecības eksporta potenciāls? Nē, tikai ne to! Daniel, pilnveidojiet shēmas un turpiniet!
Neviena Saeimas komisija neizvērtēja vēl vienu Daniela Pavļuta panākumu. Ekonomikas ministrija panāca, ka valdība pieņem tādus grozījumus Enerģētikas likumā, kas vienpusēji lauž Latvijas gāzes privatizācijas līgumu ar investoriem. Kā zināms, tad 1997. gadā Latvijas valsts noslēdza līgumu ar a/s Latvijas gāze investoriem, garantējot monopolstāvokli līdz 2017. gada 2. aprīlim un solot līdz 2017. gada 2. aprīlim saglabāt a/s Latvijas gāze kā vienotu kopumu.
Līdz monopola termiņa beigām ir palicis pavisam nedaudz. 2015. gada 1. janvārī, kad ir jāsprāgst Pavļuta gāzes torpēdai, līdz monopola beigām būs palikuši tika divi gadi un trīs mēneši (17 gadu un 9 mēneši jau būs izturēti). «Nē,» saka Daniels Pavļuts. Valsts, kas ievēro garantijas un noslēgtos līgumus, ir padibeņu zeme. Daniels Pavļuts sagādās problēmas visiem. Viņam uzspļaut uz to, ka Latvijas valsts, slēdzot privatizācijas līgumu, garantēja, ka līdz 2017. gada aprīlim saglabās Latvijas gāzi kā vienotu veselumu. Nošķaudīties par to, ka Gazprom jau ir noalgojis amerikāņu juristus savu interešu aizstāvībai un tiek prognozēts, ka Pavļuta gāzes torpēda Latvijas valstij izmaksās 400 miljonus eiro taisnīgā kompensācijā gāzes sektora investoriem. Danielam Pavļutam ir vienaldzīgas mājsaimniecības, kurām tiks dubultots gāzes tarifs. Prognozēju, ka visiem neapmierinātajiem viņš iekliegs sejā: «Tas ir tirgus! Tas ir brīvais tirgus! Maksājiet un dejojiet no laimes, ka es jums to sagādāju!»
Šķiet, te ir arī meklējama atbilde, kāpēc par nozari atbildīgais ministrs – Daniels Pavļuts – neatkāpās no ministra amata pēc Zolitūdes katastrofas. Viņa vietā atkāpās lādzīgais Valdis Dombrovskis. Danielam ir jāpaliek. Atbildība pagaidīs. Latviju izputinošie gāzes sektora likumi vēl jāapstiprina Saeimā. Līdz nākamā gada 1. aprīlim vēl ir jāpiespiež visas mājsaimniecības noslēgt līgumus ar elektrības spekulantiem un Pavļuta desmit procentu iekasētājiem. Reformistu sponsori vēl līdz galam nav aplaimoti. Noskurinājies par Zolitūdes līķiem, ministrs neatkāpās, bet gatavs shēmot arī nākamajā valdībā, lai mēs visi iekļūstam eiroparadīzē un, maksājot elektrības un gāzes daudz augstākos rēķinus, uzturētu starpnieku un parazītu varzu, kurai labklājību sagādā pašreizējā ministra politika.