Šonedēļ ASV prezidents Baraks Obama svinīgi pasludināja, ka karš Irākā ir beidzies, ka ASV regulārā armija atstāj Irāku. Tiesa. Irākā joprojām paliks 50 000 amerikāņu karavīru un karasievu, kuri nodarbosies ar irākiešu armijas apmācībām un aizsargās ASV intereses. Oficiāli ir deklarēts, ka tagad kauju posms ASV armijai Irākā ir noslēdzies. Irāka tagad ir suverēna un neatkarīga, bet 50 000 karavīru kontingents paliek Irākā tikai Irākas drošības interesēs.
Šeit būtu jāatgādina, ka 1979. gadā, kad PSRS iegāja Afganistānā, padomju ierobežotais militārais kontingents bija 80 000 virsnieku un zaldātu, kas pakāpeniski tika palielināts līdz 110 000, laikā, kad notika lielākās kaujas pret tālibiem.
Nav diskusiju par to, ka 80 000 vīru lielās padomju armijas ienākšana Afganistānā bija okupācija. Jautājums, kā sauksies 50 000 vīru un sievu lielā amerikāņu militārā kontingenta klātbūtne Irākā? Tā būs vai nebūs okupācija?
Tāpēc nav jābrīnās, ka gan pasaulē, gan arī pašā Irākā ļaudis neuzskata, ka karš būtu beidzies. Tāpēc ASV prezidenta paziņojumi vairāk izskatās pēc pašreklāmas, kuras vienīgais uzdevums ir ASV prezidenta zemo popularitātes reitingu uzlabošana. 2010. gada augustā Baraks Obama popularitātes reitingos ir noplanējis līdz iepriekšējā prezidenta Džordža Buša līmenim. Amerikāņi vairāk uztraucas par ekonomiskajām likstām. Ekonomiskā krīze nav pārvarēta. Šo uzdevumu ASV prezidents nav atrisinājis, un izskatās, ka ASV ekonomikas atlabšana tik ātri nesāksies, bet ASV vēlētāji šoruden var liegt prezidenta partijai baudīt vairākumu gan ASV Kongresā, gan Senātā. Ja ekonomikā nav ko teikt, tad atliek pasludināt uzvaru Irākas karā, jo prezidentam ir jādemonstrē vismaz kaut kas, kas izskatās kā sasniegums.
Tomēr šis ir brīdis, lai veiktu zināmu bilanci un kopsavilkumu.
Irākas kara mērķis bija diktatora atbruņošana, jo tika apgalvots, ka Irākai ir masu iznīcināšanas ieroči, kas apdraud visa reģiona, bet jo īpaši Izraēlas drošību. Tikai – masu iznīcināšanas ieroči Irākā tā arī netika atrasti. Iebrukums Irākā tika veikts uz fiktīvas apsūdzības pamata.
Kara un vairāk nekā 7 gadus ilgās okupācijas laikā gāja bojā aptuveni 4,5 tūkstoši amerikāņu karavīru, vairāk nekā 30 tūkstoši amerikāņu tika ievainoti. Septiņos gados tika nogalinātai aptuveni miljons irākiešu. Okupācijas laikā cilvēku nolaupīšana un terora akti kļuva par ikdienu. 2 miljoni irākiešu devās bēgļu gaitās Irākas iekšienē, bet 1,5 miljoni irākiešu pameta savu valsti. Nedz okupanti, nedz okupantu atbalstītā pārvalde nav spējusi nodrošināt to, pēc kā visvairāk ilgojas irākieši, un tā ir nevis demokrātija, bet gan drošība.
Irākas karš ir liels kauna traips Latvijai. Valsts, kura 20. gadsimtā vairāk nekā 50 gadu smaka zem svešas varas okupācijas, izvēlējās iesaistīties citas neatkarīgas valsts okupācijā. Ne tikai atbalstīja okupāciju, pat pieteica karu un nosūtīja savus karavīrus mirt par amerikāņiem tīkama režīma izveidi. Šis varētu būt triumfa brīdis visiem, kas savulaik protestēja, parakstīja aicinājumus, rakstīja komentārus (Viktors Avotiņš, Anita Daukšte un daudzi citi) pret Irākas karu. Tagad varam nostāties pozā un teikt – lūk, ko mēs teicām. Tikai nav gandarījuma. Nav par ko priecāties.
Tieši otrādi – mums neizdevās. Mēs nespējām atturēt Latvijas politiķus no iesaistīšanās agresīvā un asiņainā karā. Tomēr, ja jau Baraks Obama ir novilcis svītru, tad ir brīdis atgādināt, kuri ir galvenie Latvijas kara kurinātaji un kuriem ir jāatbild par visām irākiešu izlietajām asinīm šajos septiņos okupācijas gados. Atveram Saeimas 2003. gada 19. marta plenārsēdes stenogrammu un nosaucam tos, kas kaismīgi iestājās par Latvijas dalību Irākas karā un atbalstīja amerikāņu agresiju pret neatkarīgu valsti. Tie ir Einārs Repše, tad seko Ģirta Valda Kristovska un Sandras Kalnietes slavas dziesmas karam, bet Sarmītes Ēlertes vadītais laikraksts Diena tolaik bija galvenais kara propagandas flagmanis Latvijā.
Visa Vienotības spice toreiz stāvēja stingrās pozīcijās par labu Irākas okupācijai un karam, kuru nesteidza atbalstīt lielākie Eiropas Savienības flagmaņi Francija un Vācija. Var teikt – tā ir politika, tur lēmumi arī mēdz būt kļūdaini. Taču nav dzirdēts, ka kāds no minētajiem politiķiem būtu savas kļūdas publiski nožēlojis.