Kriminālprocesu dīvainības un atmiņu līkloči
 

Vēsts, ka par 2003. gada notikumiem ir sākts kriminālprocess, kuras pārbaudāmo sarakstā figurē Latvijas Radio un NRTVP darboņi, publikai tika pasniegta kā taisnīguma triumfs. Lūk! Varonīgie prokurori neļāva kaut kādiem tur knabistiem izbeigt kriminālprocesus pret Latvijas Radio vadību. Beidzot tiks izsvēpēts lapseņu pūznis, kurš ir uzplaucis vienā no Latvijas ietekmīgākajiem sabiedriskajiem medijiem un tā kapitāla daļu turētājā – NRTVP.

Tikai kāpēc bija jāgaida līdz 2010. gadam, lai sāktu vētīt 2003. gada notikumus? Atcerēsimies, ka pašprēmēšanās un prēmēšanās vēl pirms pieciem gadiem bija norma, var pat teikt – tikums! Prēmēšanās jomā īpaši izcēlās Satversmes tiesa un Augstākās tiesas vadība.

Tikai 2006. un 2007. gadā, veicot pārbaudes, Valsts kontrole aicināja pielikt punktu šādai praksei.

Tagad Valsts kontroles materiāli kļuva par lielisku iesaldēto kompromatu, ar kuru var kā aiz astes raustīt ikvienu esošo vai bijušo amatpersonu. Tos, kas ir savējie un uzvedas labi, var atbrīvot no Damokla zobena, pārējos var sūtīt uz tiesām vai vismaz apliet dubļiem, tiklīdz tas kādam pelēkajam kardinālam ir nepieciešams.

Vai var runāt par vienu taisnību un likumu visiem, ja par līdzīgām darbībām prokuratūras un KNAB vadībai vajadzīgi un svarīgi cilvēki tiek cauri ar vieglu izbīli vai vispār bez soda. Tā nu sanāca, ka bijušais Satversmes tiesas priekšsēdētājs Aivars Endziņš par pēc būtības pašprēmēšanos vispār netika sodīts. 2007. gada jūlijā KNAB pabeidza pārbaudi, konstatējot, ka bijušais Satversmes tiesas priekšsēdētājs Aivars Endziņš, piešķirot sev prēmijas 2006. gadā, bija pārkāpis likumu par interešu konflikta novēršanu. Tikai KNAB Endziņa rīcībā saskatīja nevis krimināla rakstura prēmēšanu, bet tādu valsts amatpersonai noteiktā aizlieguma pārkāpumu, par ko ir paredzēta atbildība tikai Latvijas Administratīvo pārkāpumu kodeksā. Savukārt, tā kā saskaņā ar Satversmes tiesas likumu Satversmes tiesnesim nevar piemērot administratīvos sodus (tā vietā Satversmes tiesas tiesnesi var saukt pie disciplināratbildības), Aivars Endziņš palika vispār bez jebkāda soda.

Kad Valsts kontrole atklāja, ka tikai 2006. gada laikā Latvijas Augstākās tiesas vadībā tapa 12 rīkojumi par prēmiju izmaksāšanu, no kuriem pieci tika parakstīti viena mēneša laikā (decembrī), tad KNAB, vērtējot Augstākās tiesas priekšsēdētāja Andra Guļāna un Augstākās tiesas vadības darbības (Andrim Guļānam prēmiju izrakstīja viņa vietnieki), nespēja atrast nekādas noziedzīgo nodarījumu sastāva pazīmes. Meklēja, bet nekā neatrada.

Taču, tiklīdz radās politiska konjunktūra, līdzīgs nodarījums jau tika vērtēts ar publisku krimināllietas ierosināšanu. Tā notika, skaļi izziņojot par krimināllietu pret Centrālās vēlēšanu komisijas priekšsēdētāju Arni Cimdaru, kuru vainoja sevis un padoto prēmēšanā.

Tiklīdz ir radusies nepieciešamība ietekmēt sabiedrisko mediju vadību, no noputējuša plaukta tiek izvilkta tāda lieta pret Latvijas Radio un bijušo NRTVP vadību.

Tikai šoreiz KNAB atteicās iesaistīties tik strīdīgā kampaņā, bet prokuratūra metās iekšā ar visām četrām. Kur bija prokuroru protesti, kad no sodiem izspruka tiesu vadība?

Kas tad ir noticis? Kam tagad ir jāpakalpo? Vai Pilsoniskai vienotībai, kurai pēc Dienas pārdošanas vairs nav sava partijiska rupora?

Varbūt problēma ir apstāklī, ka Latvijas sabiedriskie mediji pārāk maz aģitēja, lai pārvēlētu pašreizējo ģenerālprokuroru uz trešo termiņu?

Tas jau ir interesanti, ja tagad TV un radio sāks slavas dziesmas par Maizīša pārvēlēšanu, tad vai tas neliecinās, ka ir atklāta efektīva metode, kā 21. gadsimtā iedarboties uz sabiedrisko mediju saturu. Koalīcijas vadība tur pie rīkles sabiedriskos medijus ar naudas maka palīdzību, bet prokuratūra ar dzelzs ķetnām var virzīt mediju saturu pareizajā virzienā ar labi izspēlētu kriminālprocesu palīdzību. Kāpēc aprobežoties tikai ar 2003. gadu, var taču atcerēties, kādi pārkāpumi bijuši 1995. vai 1993. gadā, un, ja labi pastrādātu, tad vainīgo atrastos papilnam.