Jau vairākus gadus rit diskusija par skolotāju darba apmaksas sistēmas reformu. Pagājušajā vasarā mūsu jauniešus un arī sabiedrību šokēja ziņa, ka Latvijas vidusskolu absolvēšanas dokumentus neatzīst Lielbritānijā, ar tiemnevar pretendēt uz iestāšanos Kembridžā.
LTV pirmajā kanālā notika plaša diskusija par izglītības reformu, par skolotāju darba apmaksas sistēmas reformu. Nu un tad? It kā, nauda jaunas darba apmaksas sistēmas ieviešanai šogad ir, bet ne ministrijā – no līdzekļiem neparedzētiem gadījumiem.Pati izglītība arī tiks reformēta ar jaunu standartu rakstīšanu, pie kuras reāli ķersies 2017.gadā...
Vai tas viss spēj nodrošināt, lai mūsu jaunie gudrinieki varētu turpināt izglītību ES dalībvalstī, kuru sauc Lielbritānija? Vai tas uzlabos izglītošanu mūsu skolās tā, lai jauniešiem saglabājas vēlme mācīties, tā, lai viņu zināšanas pēc vienpadsmitskolas gadiem nodrošina viņu iespējas strādāt Latvijas labā,pelnīt naudu sev un savai ģimenei? Uz abiem jautājumiem atbilde diemžēl irnegatīva –NĒ!
Pēc divdesmit pieciemneatkarības gadiem, mums ar skumjām jākonstatē – izglītības līmenis Latvijā ir novests gandrīz „līdzkliņķim”. Minētā diskusija man liecināja, kā ne nozares vadība, ne pieaicinātie eksperti, ne arī paši mācību spēki neizprot situāciju skolu izglītībā pilnā tās apmērā. Runas par jaunu priekšmetu standartu rakstīšanu, prasībām, lai skolotājsmācību procesāizmanto jaunus vizuālus un digitālus paņēmienus,par skolotāju algu palielināšanu – būtībā ir tukšas runas.
Pirms ķerties pie reformām ir jāizzina, jānovērtē esošā situācija. Un tas ir jādara godīgi, bez bailēm aizskart “mundiera nevainību” – skaidri un saprotamā valodā ir jānosauc vainas un problēmas. Tad ir jāsaprot, ko mēs gribam sasniegt skolas mācībulaikā – konkrēti, bez tukšiem lozungiem, ar kuriem šodien pilni visi oficiālie dokumenti. Un pēc tam, šī darba rezultātā ir jāsagatavo konkrētu, reālu pasākumu plāns. Ne tāds, kādi ir plāni šodien,kad tajos apraksta ierēdņu darbības, ko tie veic, grozot normatīvos aktus.
Kā šodien notiek apmācība skolā?No vienas puses skolotājam ir jāieinteresē skolēns mācīties. Murgs! No otras puses, skolotājam nav instrumentu, lai to izdarītu. Jo skolēnu nevar sodīt ar sliktu atzīmi. Tas viņam var radīttraumu. Skolēni to zina. Jo viņiem stāstīts tikai par to vien, kādas viņiem ir tiesības. Bet aizmirsts pastāstīt, ka ikvienas atsevišķas tiesības rada divus vai pat vairāk pienākumus, ka viena cilvēka tiesības beidzas tur, kur sākas cita cilvēka tiesības.Skolēni nezina (jotiem nestāsta), ka arī skolotājam ir tiesības.
Diemžēl, tāda tiesību un brīvības izpratne ir visā mūsu sabiedrībā, visostās līmeņos. Tas arīir viens no galvenajiem iemesliem, kāpēc divdesmit gadus pēc neatkarības atgūšanas mūsu skolu izglītības sistēma vairs nevienu neapmierina. Tiesību un brīvības izpratne pārtop bezatbildībā, tukšu dokumentu rakstīšanā. Darbības vietā nāk spēlēšanās - kā bērnišķīgā vilcieniņā:„Bērni, sasēžamies viens aiz otra, sadodamies rokās un pūšam – tū-tu-tū… Nu re, braucam, kā vilcieniņš!”Pats sliktākais šajā situācijā ir tas, ka ministrijas un augstskolupedagoģijas it kā speciālisti domā –lai kaut kas mainītos skolu praktiskajā dzīvē, ir diezgan uzrakstīt vēl vienu papīru, kas piesātināts ar “gudriem teorētiskiem izteicieniem”...
Tas ir ļoti skumji, taču laika mums vairs nav. Jāķeras pie darba...
Kā šodienLatvijā organizēta skolu mācību sistēma? Ir likumi, ir ministrija, ir ministrijas aģentūras, taču tie neizprot, ka sistēma ir vāja. Katram priekšmetam ir izstrādāts standarts, ir mācību grāmata… Pie tiem jāturas skolotājam, lai mācītu konkrētus skolēnus konkrētā skolā konkrētā priekšmetā. Bet tas taču ir divritenis! Nav skolotāja pienākums izstrādāt mācību programmu! Turklāt – ne katrs to spēj. Skolotāja pienākums ir mācīt konkrētu priekšmetu saskaņā ar konkrētam programmām un mācību grāmatām!
Lai skolotājs varētu veiksmīgi mācīt skolēnus, viņam jādod atbilstoši darba rīki, kuru šodien nav! To diemžēl nesaprot, varbūt nezina, vai arī neizprot pedagoģijas teorētiķi ministrijā un augstskolās. Par slikto augstskolu mācību kvalitātibūtu jārunā atsevišķi.Bet, lai nodrošinātu normālu skolas mācību procesuskolās no skolotāja puses, vajag, lai skolu izglītības sistēma tiktu veidota ne no divām (kā šodien), bet no četrām sastāvdaļām:- 1)priekšmeta standarts; - 2) priekšmeta mācību programma katrai klasei; - 3) priekšmeta mācību grāmata katrai klasei; - 4)priekšmeta metodikas grāmata skolotājām.
Otrā un ceturtā sastāvdaļa mūsu skolas mācību sistēmā šodien nepastāv un par to, ka tās neeksistē, pat nerunā!
Kāda ir katras sastāvdaļas nozīme?
Priekšmeta standarts apraksta priekšmeta saturu, vispārīgi nosauctēmas, kas jāmāca un nosaka kritērijus, kādas zināšanas jāapgūst skolēniem līdz priekšmeta mācīšanas beigām. Tas ir tikai vispārīgos vārdos izteikts dokuments. Nekas nav konkretizēts, lai arī tā būtu jebkura standarta, kā dokumenta, jēga.
Priekšmeta mācīšanas programmā nosauktas katrai klasei un katram mācību periodam konkrētas tēmas, kuras jāmāca. Programmā plānots viss mācību process uz visu priekšmeta mācīšanas laiku, tas satur visu tēmu skaidrojumu un aprakstu – kādi konkrēti jautājumi, kādā secībā jāaplūkoun jāmāca. Šo priekšmeta mācīšanas programmu nevar aizvietot ar mācību plāniem, ko katram mācību periodam sastāda skolotājs skolā. Tas ir skolotājafaktiskais darba plāns , bet tā atbilstību, pareizību un lietderību var pārbaudīt tikai salīdzinājumā ar priekšmeta mācīšanas programmu. Šo procedūru skolu administrācijai šodien nav iespējas veikt, jo priekšmeta mācīšanas programmas nav!
Priekšmeta mācību grāmata – tas ir darba rīks, kurš domāts skolēniem, nevis skolotājam. Šodien mācību grāmatas ir katram priekšmetam. Dažos gadījumos – vairāki varianti. Taču ļoti bieži šo mācību grāmatas saturs, kvalitāte un tēmu izklāsta veids neiztur kritiku, bieži tās neder, lai mācītos. pēc viņas bieži nevar mācīties. Jā nebūtu skolotāja zināšanu, pieredzes un vel saglabājušās vēlme mācīt, situācija izglītībā būtu vēl skumīgāka.
Priekšmeta metodikas grāmata skolotājiem – tas ir skolotāja darba rīks, kurš palīdz viņam labāk mācīt skolēnus. Šajā grāmatā tās autors dod padomus un papildus skaidro, kā labāk plānot konkrētas tēmas izklāstu klasē, kādus papildu līdzekļus, informācijas izmantot utt.
Nobeigumā - vēl par šodien izmatotajām mācību grāmatām. Gandrīz visās mācību grāmatās nav skaidri izteikti un izcelti mācāmie likumi, noteikumi – tā saucamie teorijas pamatnosacījumi, kuri palīdz gan skolēniem, gan viņu vecākiem, gan arī skolotājam saprast un pārbaudīt uzdevumu risinājumus. Mācību grāmatās bieži trūkst uzdevumu risinājuma piemēru, bet tur, kur tie ir – nav iespējams saprast kā tie pildīti. Tā ir viena no šodienas mācību grāmatu vājajām pusēm. Otrā problēma –materiālu izvietojums. Bieži starp atsevišķām tēmām nav norādīta to savstarpēja saskarsme. Mācību grāmatai trūkst loģiskas priekšmeta atklāšanas. Trešā problēma – elementāras kļūdas formulās un aprēķinos. Lai gan – tenav ko īpaši brīnīties, jo tādas pašas problēmas ir augstskolu mācību līdzekļos.
Ja neticat tam, ko es te rakstu – ieskatieties savu bērnu vai mazbērnu skolas mācību grāmatās. Bet tas vēl nav pats sliktākais. Pats sliktākais ir tas, ka bērns, kurš spēj labi mācīties, jau sākumskolā zaudē vēlmi mācīties! Kāpēc!? Normāla un loģiska apmācība balstāsapmācāmo personu interesēs. Tas vairāk nekā simtprocentīgi attiecas uz bērniem. Proti – lai saglabātu bērna interesi par mācībām, katrā mācību stundā viņam jāuzzina kaut kas jauns! Katrā nākamajā stundā tam, ko bērns uzzinājis agrāk,jāpievieno jauni zināšanu pilieni. Bet kā tas notiek šodien Latvijas skolās? – Mācību gadāir 10 mēneši. No tiem pirmais pusotrs mēnesis veltīts tikai pagājušajā gadā apgūtā atkārtojumam, un arī mācību gada pēdējais pusotrs mēnesis atkal veltītstikai šī gada vielas a atkārtošanai. Tātad jaunu zināšanu apguvei atvēlēti tikai 7 mēneši no 10.Tādu mācību ritmu nosaka pastāvošās mācības grāmatas. Vai jūs, jau pieaugušu cilvēku apmierinātu tāds mācību process?Vai jūsu interese par mācībām tadsaglabātos visu mācību laiku? Un kā tas nodrošinātu, lai interesi un vēlmi mācīties saglabā jūsu bērns?
Kopīgais secinājums – mums radikāli jāmaina skolas mācību sistēma. Nevajag mainīt esošo divriteni pret jaunu (jaunu priekšmetu standartu rakstīšanu), bet jāveido automobilis vai arī jālabo tas vecais, ko metam laukā, lai arī tā daļas vēl ir saglabājušās, darbojas produktīvi un būtu lietderīgi tās izmantot.
Jevgeņija Zaiceva,neatkarīga eksperte-analītiķe