Kad kāds ar akmeņiem apmētā logus, var, protams, censties tos pasargāt, mēģinot pārtvert katru lidojošo akmeni. Viegli tas nebūtu un arī veiksmei garantiju maz. Bet var arī apturēt metēju.
Tās publiskās informācijas apritē, kas nu jau vairākus mēnešus tiecas no dažādiem aspektiem aprakstīt šo kr…, tas ir, „iespēju laiku", nez kādēļ, šķiet, ka šobrīd visskaļāk dzirdams viedoklis, kas līdzinās aicinājumam ķert lidojošos akmeņus.
Izdarot mazu kopsavilkumu no atslēgas vārdiem publiskajā telpā, aina apmēram tāda, ka pirmkārt un galvenokārt - trūkst naudas, otrkārt - valsts neuzklausa (visbiežāk prasību pēc naudas), un treškārt - neticība politiķiem (ka tie spēs sagādāt vai neizsaimniekot naudu). Tātad, ja neaptrūktos naudas, viss būtu kārtībā?
Skaidrības labad būtu jānodala to interešu grupu neapmierinātība un prasības, kas līdzinās pašu vainas dēļ radušamies paģirām, tas ir, neapmierinātību ar kritumu nedabīgi uzpūstās vai spekulatīvās nozarēs (nekustamie īpašumi, piemēram) no pamatotām tautas daļu prasībām, tādām, kuru izpildīšana ir būtiska sabiedrības pastāvēšanai (lauksaimniecība, izglītība).
Ir skaidri redzamas arī valdošo aprindu prioritātes; šobrīd lielākais atbalsts no valsts ir bijis tieši pirmās kategorijas neapmierinātajiem, respektīvi, pussabrukušai finanšu piramīdai, ko dēvējam par „Parex". Veselībai, zinātnei un izglītībai gan lieks miljards neatradās…
Tie, kam bijusi kaut neliela saskare ar šaušanu mērķī zina, ka, jo tālāk atrodas mērķis, jo vairāk nepieciešams tēmēt virs tā, lai lode vai bulta, gravitācijas ietekmē, netrāpītu par zemu. Un tātad garām.
Vērojot, kā savu neapmierinātību pauž skolotāji, ārsti, zemnieki un policisti, vairumā gadījumu rodas sajūta, ka te atkal gatavojas „ķert lidojošus akmeņus" un precīzi „šaut garām".
Varbūt neesmu uzmanīgi klausījies, bet pagaidām šķiet, nav bijusi neviena nopietna diskusija par problēmas būtību, par cēloņiem. Kur tad palikusi nauda? Kāpēc valsts neuzklausa? Kāpēc neticam pašu vēlētiem politiķiem? Mēs runājam par negodīgumu, korupciju, dienesta stāvokļa ļaunprātīgu izmantošanu, par solījumu nepildīšanu. Un piemirstam, ka tās visas ir morālas dabas kategorijas! Tāpēc pirmā un galvenā lieta, par ko jārunā, ir morālā krīze. Un šoreiz konkrēti par vienu tās aspektu – politisko.
Mēs esam tur, kur mēs esam pamatā trīs savstarpēji saistītu faktoru dēļ 1) mūsu valstij nav mērķa – ideāla, kas būtu definēts, piemēram, Satversmē, un līdz ar to nav arī nekādas ideoloģijas, 2) no okupācijas laika mantotas politekonomiskās korporatīvās nomenklatūras saites, 3) starptautisko spēku spiediens.
Pie pirmā faktora vēlētos pakavēties īpaši, jo bezmērķīgi klīstot pie mērķa nonākt ir neiespējami, vai arī mērķis tiek nejauši izvēlēts procesā. Ja atskatāmies gan senākā, gan nesenākā vēsturē, būs grūti nepamanīt, ka, gan pirms Latvijas brīvvalsts tapšanas, gan otrās republikas sākumposmā bija samērā skaidri mērķi, kuru dēļ cilvēki bija gatavi ziedoties. Bija skaidrs, ka valsts ir nepieciešama tautas interešu aizstāvībai, citiem vārdiem sakot, bija skaidrs, ka valsts ir pēc noteiktiem principiem organizēta tauta. Un no šāda aspekta raugoties, bija arī skaidrs, kādai jābūt valdībai un saeimai, kādas ir tās galvenās funkcijas. Tātad darbošanās tautas interesēs. Un kas tad ir nacionālisms? Nacionālisms ir pasaules skatījums, kurā par galveno vērtību sabiedrības un valsts funkcionēšanā, kā arī starpvalstu attiecībās tiek uzskatītas tautas intereses. Savukārt, tautas intereses ir tādi apstākļi vai procesu virzība, kas nodrošina tautas attīstību, tas ir, garīgo, fizisko un saimniecisko labklājību. Ar šāda uzstādījuma palīdzību, jebkurā dzīves sfērā varam noteikt tautas intereses. Tāpat varam vērtēt arī jebkuru politiķu lēmumu; vai tas veicina vai neveicina tautas attīstību un labklājību.
Tāpēc uzskatu, ka diskusijai par un ap krīzi nepieciešami jāietver diskusija par tautas un valsts mērķiem un ideāliem. Pateicoties nacionālistiem mēs esam pieredzējuši Latvijas valsts izveidi un tautas labklājības uzplaukumu pirmskara periodā un tikai nacionālisma principu ievērošana valsts politikā - tautsaimniecībā, kultūrā, izglītībā – var novērst krīzi un nostādīt tautu un valsti uz ilgtermiņa attīstības ceļa. Nacionālisma principu neievērošana pēcAtmodas laikā ir mūs novedusi ļoti smagā situācijā.
Otrais faktors ir galvenais cēlonis saimnieciskajam kraham un neuzticībai pret valsts varu. Deviņdesmito gadu sākumā saimniecisko dzīvi kontrolēja padomju funkcionāri. Tā arī nenotika pilnvērtīga īpašumu atdošana pirmskara īpašniekiem, savukārt LPSR īpašumi caur simbolisko privatizāciju, lielā mērā palika tās pašas nomenklatūras atzaru rokās. Politiskā ziņā, ņemot vērā tautas aktivitāti, bija nepieciešams kompromiss - nacionālistiskas izkārtnes un saukļi vēlētāju lojalitātes nodrošināšanai. Taču laikam ejot, tautas entuziasmam noplokot, aizvien atklātāk varēja izvērsties "bijušie". Ir taču neizbēgami, ka mūziku agrāk vai vēlāk pasūta tie, kam ir nauda. Rezultātā esam nonākuši situācijā, kad vadošais tandēms joprojām ir nomenklatūras atzari "Zemnieku savienība", "Tautas partija" un "Latvijas Ceļš" ar savu izauklēto Jauno partiju, kas vēlāk pārtapa par LPP,kas nu jau kādu laiku ir laimīgi atgriezusies "mātes klēpī" - apvienotajā veidojumā LPP\LC.
Treškārt, starptautiskais spiediens, kuru jau no pirmajiem formālās neatkarības gadiem esam jutuši gan tā paša SVF, gan ES rekomendāciju (valūtas piesaiste, sagrieztie kuģi, likvidētā cukurrūpniecība utt.), gan vanderstūlu uzbrukumu veidā.
Mēs pārāk daudz esam ļāvuši sevi suģestēt ar dažādām neauglīgām idejām (tirgus visu sakārtos!), "pragmatismu". Iznākumā iegūstot "lielākos kretīnus" vadošajos amatos.
Un arī šobrīd, meklējot izeju no krīzes, tiek sludinātas visdažādākās koncepcijas, izliekoties, ka divritenis tomēr jāizgudro no jauna. Bet īstenībā viss ir daudz vienkāršāk; nepieciešams atzīt mūžsenas patiesības. Ir nepieciešama nacionālā pārliecībā balstīta politika, un jo īpaši ekonomiskā politika.
Savu naudu glabājam zviedru valsts protežētajās bankās, savus pirkumus izdaram lietuviešu tirdzniecības tīklos, kas varējuši attīstīties tikai Lietuvas piekoptā protekcionisma apstākļos, tā ik dienu apliecinām nacionālisma principu efektivitāti, bet stūrgalvīgi noraidām nepieciešamību tos īstenot arī pašu zemē.
Prasība par saeimas atlaišanu vai valdības locekļu maiņu ir tikai psiholoģiskas ērtības radīšana, tvaika nolaišana. Turklāt, daudz lietderīgāk būtu atstāt tos, kas ir ievārījuši šīs ziepes, amatos, lai tagad tiek galā! Bez vienojošas idejas un mērķiem zemniekus, skolotājus un visus pārējos "piežmiegs" pa vienam; citu ar solījomiem, citu ar papildlīdzekļiem dzīvības vilkšanai nepieciešamā apjomā. Ir pienācis, laiks, kad jāformējas tautas kustībai, kuras priekšgalā nedrīkst uzpeldēt tie, kas jau ilgstoši bijuši pie varas. Ir jāveidojas valstij valstī, lai tautas vitālās intereses netiku apdraudētas. Mērķiem jābūt tālejošiem. Nedrīkstam tēmēt par zemu. Latvija - latviešu valsts ir gan lojālo sveštautiešu, gan draudzīgu kaimiņvalstu interesēs, gluži tāpat, kā gan īrnieku, gan kaimiņu interesēs ir kārtīga saimnieka labi pārvaldīta un uzraudzīta māja. Perspektīvā šai kustībai jāformulē savs attīstības scenārijs, jāstiprina tiešā sadarbība starp dažādām nozarēm, jātarod vai jāvirza savi pārstāvji visu līmeņu valsts pārvaldes iestādēs.
Nevajadzētu aizmirst, ka tieši no mūsu līdzekļiem veidojas valsts budžets, kuru izmanto esošā elite savu "klientu" interesēs. Mēs redzam, cik ļoti tālas no tautas interesēm ir viņu prioritātes. Tādēļ vajadzīgs spēks, kura prioritātes atbilst tautas interesēm. Ne cita politika, bet cita valsts - Latvija - šī vārda pilnā nozīmē, mums vajadzīga!
