Kas tās tādas kristīgās vērtības Latvijā?

 

Vēstures grāmatās aprakstīts kā laupītāji no Centrāleiropas valstīmatnesakristietību tagadējās Latvijasteritorijā. 11. gadsimtā, kad kristiešu karapulki pieveica islamticīgos ieņemot Jeruzālemi, organizētie krustnešu karapulki devās uz aistu (senbaltu) zemēm.

Baltu atzarus – jātvingus un prūšus pakļāva pirmos un tos iznīcināja, un asimilēja. Bez zemju iekarošanas, okupācijas karaspēkam bija dots uzdevums nodrošināt kristiešu mūkiem un bīskapiem iespēju iznīcināt senbaltu garīgo un materiālo kultūru. Bīskaps Alberts nodibināja īpašu, kristiešu baznīcai un viņam personīgi pakļautu, militāru organizāciju – Kristus karapulka brāļu ordeni, ko vienkāršoti dēvēja par Zobenbrāļu ordeni.

13. gadsimtā jau bija iekarota tagadējā Latvijas teritorija, bet ar kristietības uzspiešanuneveicās. 18. gadsimtā kristiešu Virskonsistorija sāka vispārējo baznīcuvizitāciju, lai noskaidrotu panākumus kristietības ieviešanā. 1777. gadā topogrāfs un mācītājs A. Hupels par latviešiem saka: „Starp tūkstošiem grūti atrast pat divus, kas no kristīgās būšanas kaut ko sajēgtu.” A, Hupela novērojumus apstiprina baznīcu vizitāciju protokoli,kas glabājās Valsts arhīvā.Piemēram, 19. gadsimta sākumā Olaines baznīcas pārlūkošanas laikā tiek jautāts, vaipie baznīcas ir soda stabs ar kakla dzelzi? Stabs gan esot, bet bez kakla dzelzs. Piecu gadsimtu lakā nebija izdevies ar miesas sodiem, laupīšanu un slepkavībām Latvijā ieviest „kristīgās vērtības”.

19. gadsimta beigās Krišjānis Barons apkopo un izdod Latvju dainas sešos sējumos, kas pavēra iespēju latviešiem pašiem pienācīgi novērtēt mūsu senču garīgās kultūras diženumu. Tiesa, vācu mācītājs Johans Gotfrīds Herders jau 18. gadsimta vidū pamanīja mūsu tautas dziesmu skaistumu un Jāņu svinēšanas tradīcijas.

Varbūt 20. gadsimts patiešām latviešos ir nostiprinājis kādas nedefinētas kristīgās vērtības? No vienas puses, kristietības ideju izplatību veicināja vācu mācītāju kontrolētās avīzes un izglītības iespējas ar obligāto ticības mācību. No otras puses, divu pasaules karu radītais postsun Latvijas brīvības cīņas mazināja kristietības sludinātāju iespējas.

Varbūt Latvijas valsts dibināšanas un veidošanas laikā kristiešu organizācijas stiprināja valsts pamatus ar kādām kristīgām vērtībām? Lai to noskaidrotu, atliek vien lasīt pirmo četru Saeimu plenārsēžu stenogrammas. Kristīgo partiju deputāti ar katoļiem priekšgalā,kavēja stipras nacionālas valsts izveidošanu, balsojotpretnepieciešamo likumu pieņemšanu. Vajadzības gadījumā bloķējoties ar etnisko minoritāšu deputātiem un komunistiem. Tieši tādēļ nevienai no pirmskara Saeimām neizdevās pieņemt Satversmi pilnībā un tagad ir uzrakstīta Satversmes preambula un jādomā arī par Satversmes gramatisko un valodas kļūdu labošanu.

1940. gada komunistu okupācijas vara sevi dēvēja par ateistiem un traucēja kristietības izplatību. Būtībā komunisms aicināja sasniegt tos pašus mērķus, ko kristieši. Baznīca baidīja neticīgos ar elles briesmām un solīja laimīgu dzīvi paradīzē tālā nākotnē. Divi bārdaini, Eiropā dzīvojošikomunisma pravieši, nedaudz izmainīja kristiešu dogmas unsolīja paradīzi pavisam drīz visiem īsteni ticīgajiem komunistiem. Mēs labi atceramies, ka kristiešu svētās inkvizīcijas dvīņu brālis, komunistu valsts drošības komiteja,elli ierīkoja tepat zemes virsū un savas reliģijas vārdā slepkavoja neticīgos tieši tā kā to darīja krustneši.Būtībā jauīstenās nesaskaņas starp kristiešiem un komunistiem bija vienīgitādēļ, ka vienā kontinentā satikās divas ideoloģijas, kas katra uzskatīja sevi par vienīgo pareizo.

Pēc Latvijas valstiskās neatkarības atjaunošanas 1990. gada 4. maijā,vienai Latvijas iedzīvotāju daļai sagruva pamati vispareizākajai ticībai gaišai komunisma paradīzei. Skolotāja, kas agrāk 1. septembrī veda skolēnus pie Ļeņina pieminekļa, tolaik veda viņus uz tuvāko baznīcu. Jaundibinātās Zemessardzes vienības pēc komandas veda iesvētīt uz LatvijasEvanģeliskiluteriskajām baznīcām. Toties policijas vienības veda iesvētīt pareizticīgo baznīcās, jo tur lūk, pārsvarā dienotnelatvieši. Šomilitāro vienību dalībniekiem nejautāja par piederību kādai no kristiešu konfesijām. Valsts vadība arī bija apjukumā un lēma, ka maģiskais iesvētīšanas rituāls varbūt varētu būt noderīgs.

Latvijas Republikas Satversmes 99. pants nepārprotami nosaka, ka Latvija ir laicīga valsts, proti, reliģijas ir šķirtas no valsts. Lietojot 1922. gada arhaisko izteiksmes veidu – Baznīca ir atdalīta no valsts. Tomēr kristieši drīzi pēc 1990. gada palielināja spiedienu uz valsts un pašvaldību pārvaldes institūcijām, lai varētu tām pārdot savas vērtības. Komunisma reliģijas vietā valsts un pašvaldību skolās vajadzētu mācīt kristietības dogmas. Protams, par samaksu no valsts budžeta. Ticības mācības pasniegšanu praktizē vairākās skolās. Vai tiešām kristiešu elite cer, ka pieaugušie skolēni nesapratīs dogmu par iedzimto grēku kā absurdu un nehumānu? Vai simboliskais pravieša asins dzeršanas un miesas ēšanas rituāls šiem skolēniem neatgādinās kanibālismu?

2002. gadā Ministru kabineta Noteikumu par kapelānu dienestu 20. pants paredz, kakapelānu darbību finansiāli un materiāltehniski nodrošina attiecīgā valsts vai pašvaldības iestāde. Kapelāniem bruņotajos spēkos piešķir dienesta pakāpi. Ja ir pircējs, tad kādēļ gan nepārdot valstij kristīgās vērtības? 2004. gadā premjera biedra Aināra Šlesera kabinetā top līgumu projekti ar kristīgajām reliģiskajām konfesijām un Rīgas ebreju reliģisko draudzi, kas Saeimas balsojumos pārtop par likumiem. Visiem šiem likumiem kopīga ir valsts gatavība apmaksāt no budžeta reliģisko konfesiju un draudžu vajadzības. Ja valsts vadība ir gatava pārkāpt Satversmi, tad tasneattiecas uz nevalstisku organizāciju - Baznīcu.

Ļoti uzskatāmi kristīgās vērtības Latvijā demonstrēja deviņu kristīgo konfesiju bīskapi, un kristīgā radio prezidents, kuri 2009. gada Jāņos aicināja visus Latvijas kristiešus Jāņu naktī lūgties „..par tuvām attiecībām ar Jēzu Kristu.. un par to lai Latvija atgrieztos no elkdievības grēka.” Lūgšanu nakts beidzās ar ugunskuru, kurā dedzināja kristiešiem nepiemērotas grāmatas. Pēc šī vandalisma akta, neviens no bīskapiem neatsauca savu parakstu zem lūgšanu nakts aicinājuma. Vienīgi Latvijas Evaņģēliski luteriskās Baznīcas arhibīskaps Jānis Vanags dažos teikumospresē publicēja nožēlu par grāmatu dedzināšanu, kas nav bijusi iepriekš plānota un „..Latvju dainas jau arī ugunī nemeta.” 2009. gada grāmatu ugunskurs Rīgā, protams, bija nožēlojama parodija par 931. gadā, bīskapa Teofīla vadīto, Aleksandrijas bibliotēkas nodedzināšanu.

Sabiedrības vērtēšanai ir nodots Latvijas Republikas Satversmes priekšvārda (preambulas) projekts. Preambula ir juridiski un politiskinepieciešama, bet šajā rakstā uzskaitītie argumenti prasa no preambulas svītrot kristīgās vērtības.

Sacerot Eiropas Savienības Lisabonas līgumu, juristi un politiķi ilgi diskutēja par vajadzību iekļaut līgumā atsauci uz kristīgajām vērtībām. Vairākums nolēma atteikties no kristietības pieminēšanas. Vai latvieši kārtējo reizi vēlas būt īstāki katoļinekā Romas pāvests?