Augstākās izglītības attīstību Latvijā var raksturot kā esošu strupceļā – ne tikai kvalitatīvi, bet arī finansiāli. Neviens to tik labi neapzinās kā augstskolu docētāji un administrācijas, ieskaitot rektorus.
Taču publiskajā telpā dominē viedoklis, ka augstākās izglītības iestādes , savu egoistisko interešu vadītas , pretojas IZM piedāvātajām reformām, bet ministrija ir bezmaz vai vienīgā, kura saprot nepieciešamību uzlabot kvalitāti un tāpēc veikt nepieciešamās reformas. Augstākās izglītības kvalitāti var un vajag uzlabot ( kaut arī novērojumi saskaroties ar, piemēram, Erasmus studentiem no citām valstīm, dod iespēju apgalvot , ka vidējais zināšanu līmenis ES dalībvalstīs, aptuveni salīdzinot , neatšķiras no vidējā studentu zināšanu līmeņa Latvijā) . Eiropas un pasaules līmeņa reitingi protams , ka nerunā par labu Latvijai, bet arī šie reitingi ir metodoloģiski kļūdaini. Lai vērtētu Latvijas augstākās izglītības kvalitāti augstskolas būtu jāsagrupē saskaņā ar finansējuma līmeni viena studenta apmācībai gada laikā. Tas nozīmē, ka Latvijas augstskolām vajadzētu būt vienā grupā ar tām augstskolām, kur finansējums ir vidēji 1300 - 1500 Ls uz vienu studentu mācību gada laikā. Tad salīdzinājums ar citu pasaules augstskolu docētāju ieguldījumu kvalitātes nodrošināšanā būtu korekts. Taču Latvijā , runājot par reitingiem, visi aizmirst, ka Lielbritānijas augstskolās pat britu studentu līdzmaksājums ir apmēram 9000,-Ls, bet studenta skološana viena mācību gada ietvaros Kembridžā, Oksfordā un LSE var izmaksāt summu, kura ir rakstāma ar četrām nullēm. Citiem vārdiem - studiju kvalitātes un finansējuma korelācija ir absolūta. Tas tā ir bijis vienmēr un būs arī turpmāk.
Tas, kas šodien notiek Latvijā saistībā ar reakreditāciju ( AIP īstenoto) un tās rezultātu pārrēķināšanu ( ko veica IZM) savā dziļākajā būtībā ir cīņa par izglītības tirgus un IZM piešķirtā finansējuma pārdali, kur katram no procesa dalībniekiem ir , protams, ka savas intereses. LZM – acīm redzami nevēloties paaugstināt studējošo finansēšanas līmeni ( vismaz tik daudz , lai tas atbilstu elementārai mācību procesa īstenošanas loģikai un sekmētu augstākās izglītības konkurētspēju salīdzinājumā ar finansējumu citās ES dalībvalstīs) , balstās AIP datos, lai pārdalītu finansējumu: vairāk iedotu naudu vienām programmām, atņemot to citām. Tiktāl viss ir loģiski. Programmu ir par daudz, bet piedāvājuma pārsvars pār pieprasījumu grauj kvalitāti katastrofāli ( „maksas „ studenti ir tendēti izvēlēties programmas, kur prasības ir mazākas, augstskolas - pat valsts augstskolas – pakļaujas, jo „nauda seko studentam” , bet valsts finansējums ir labākajā gadījumā 30% līmenī no nepieciešamā). Taču kāds tam ir sakars ar reformām? Nekāds. Vienkārši brutāla finansējuma un izglītības tirgus pārdale. Kāpēc augstskolas pretojas tik izmisīgi, radot iespaidu, ka līdzšinējā situācija vērtē kā bezmaz vai ekselentu? Neviens tik labi neapzinās programmu vājās puses kā programmu direktori un docētāji. Tieši tāpat akadēmiskā vide izprot arī to strupceļu, kurā ir nonākusi augstākās izglītības attīstība un patiesu reformu nepieciešamību. Pret ko protestē augstskolas? Pret neadekvātu programmu izvērtējumu, liekot atzīmes par atsevišķām pozīcijām ( tādas ir 62) - salīdzinājumā ar patieso situāciju - un uz šo atzīmju bāzes veikto kategorizāciju, kas savukārt nozīmē to, ka šīs programmas netiks finansētas, tur nebūs budžeta vietas studentiem un līdz ar to jau tā rūkošais studentu pieplūdums var izsīkt vispār.
Procesa neiesaistītam, bet pat akadēmiskajai videi piederošam cilvēkam, ir grūti izprast, kā tika sasniegti AIP programmu izvērtējuma rezultāti un kāpēc IZM pārrēķināja AIP datus. Gluži vienkārši AIP rezultātu atzīmes atsevišķo programmas aspektu - indikatoru vērtējumā nesakrita ar piedāvāto gala vērtējumu jeb kategorizācijas līmeni. Sūdzības, kuras tika iesniegtas IZM, nevarēja ignorēt un IZM noveltīja daudz laika un pūļu , lai pārbaudītu vērtējuma un kategorizācijas sakritību. IZM pārbaude beidzās ar to, ka lielam skaitam programmu tika pazemināts kategorijas līmenis, atsevišķos gadījumos - paaugstināts , taču kopumā rezultāti izrādījās šokējoši. Nesakritību bija pārāk daudz. Vai tās liecina par to, ka reakreditācijas procesā AIP ir pieļāvusi paviršības, nav novērsusi neprofesionalitāti ( arī ekspertu darbā) vai ir apzināti pavilkusi uz augšu gala vērtējumu „savējiem” un pazeminājusi to „svešajiem” . Pēdējo AIP kategoriski noliedz, jo tad var rasties jautājums, kādā veidā programmas tika dalītas „savējās” un „svešajās”? Negribas ticēt tenkotājiem, ka arī šeit ir darbojusies „otkatu” sistēma.
Taču tā ir tikai puse no problēmas un puse no tā, pret ko protestē augstskolas. Otra problēma ir tā ,ka neviens IZM nav vēlreiz pārbaudījis 62 indikatoru vērtējuma atbilstību lietu patiesajam stāvoklim. Bet vecās, AIP sagādātās indikatoru vērtējuma atzīmes tika liktas pamatā jaunajai IZM kategorizācijai. Tas nozīmē, ka arī jaunais gala vērtējums nenovērš to, ka kvalitatīvas programmas tiek slēgtas, bet nekvalitatīvas turpina saņemt valsts finansējumu. Protams, ka to nevar attiecināt uz visām programmām un uz visu ekspertu darbu. Taču no otras puses, publiskajā telpā izskanējušie protesti liecina, ka arī atsevišķu ekspertu ( kuri saņēma dienā vairāk kā 200 Ls) vērtējums , liekot atzīmes ( 1-4) atsevišķu programmu indikatoriem ir bijis, ja ne apzināti destruktīvs, tad paviršs gan. To var saprast, jo ( ja var ticēt IZM aprēķiniem) katram ekspertam dienā vajadzēja izskatīt 6,5 programmas. Šo vērtējumu kvalitātes izvērtējums var kalpot kā materiāls jaunam pētījumam, bet nepieļaujami ir tas, ka dīvainā kārtā ir pazuduši ekspertiem rokās iesniegtu pašvērtējuma analīžu kopijas, līdz ar to indikatoru vērtējumos parādās „no evidence|” ar attiecīgām nullēm. Nemaz nerunājot par atšķirīgu programmu identisku vērtējumu , kas ļauj pieņemt „copy-paste” izmantošanu, liekot atzīmes, kā arī divu dažāda līmeņa programmu apvienošanu vienā kopīgā izvērtējumā, tā , ka grūti saprast, kuras iebildes attiecas uz kuru programmu utt. Par to, ka „eksperti’ norāda uz „nepilnībām” ( ar attiecīgi zemu atzīmi), kuras neeksistē un nav eksistējušas jau iepriekšējās akreditācijas laikā, vispār nav ko runāt. Tāpat kā par to, ka „eksperti” neredz to, ka programmas ir , piemēram, organizētas „moduļu” formā ( izglītības ministra R.Ķīļa ieteikums) , tikai angļu valodā (jau izpildīta R.Ķīļa prasība), gandrīz 80% programmā ir eksporta studenti (augstākās izglītības politikas stratēģija). Bet, balstoties tikai „ekspertu” atzīmēs, IZM izdara secinājumu: tāda programma ir jāslēdz. Līdz ar to ticība šādu vērtējumu objektivitātei , kā saka, ir zemāka par „plintusu”.
Vai IZM to nesaprot? Saprot, bet tad ir jānoraksta zaudējumos 1 miljons latu un jāatrod vainīgais, kurš atbildēs par AIP sagādātajiem zaudējumiem. Bet tas draud ar skandālu arī ES līmenī.
Esošajā situācijā atbildīgā noskaidrošana būtu pilnīgi loģiska, jo tik neprecīzi izejas dati nevar kalpot kā bāze reformām. Bet vai reformas vispār ir paredzētas? Šķiet, ka nē. Paredzēta ir finansējuma pārdale, kuras rezultātā izglītības kvalitātes līmenis var tikai pazemināties vēl vairāk, jo valsts augstskolu programmas, kuras nesaņems finansējumu, būs spiestas forsēt maksas studentu piesaisti vēl vairāk, pazeminot prasības līdz formālam atzīmju ielikšanas rituālam. Bet tādā gadījumā galīgs augstākās izglītības sabrukums – vismaz atsevišķos virzienos - nav novēršams.
Kādas varētu būt patiesas augstākās izglītības reformu modeļa iezīmes? Apbrīnojami, ka tik mazā valstī kā Latvija, ierēdņi un politiķi nav spējīgi noteikt kaut vai piecu gadu periodā vajadzību pēc speciālistiem attiecīgajās nozarēs , gan izejot no NAP’a, gan no stratēģijas „Eiropa 2020” uzstādījumiem, Latvijas kultūras uzturēšanas un attīstības vajadzībām, Darba devēju konfederācijas, VNA un citu iestāžu redzējuma. Šiem skaitļiem tad arī vajadzētu būt valsts pasūtījuma pamatā un pēdējais tad arī būtu ministrijas īstenotās augstākās izglītības politikas stūrakmens. Ja jau visa izglītības piedāvājuma plūsma ir nofokusēta uz programmām, tad arī attiecīgajām programmām ( no augstskolām, kuras savukārt atbilstu noteiktām kapacitātes prasībām) vajadzētu sacensties par valsts pasūtījumu un finansējumu. Piedevām, finansējumam uz vienu studentu mācību gada laikā būtu jābūt vismaz 3-4 reizes lielākam par patreizējo – tādam, lai augstskolām varētu izvirzīt prasību atteikties no „maksas” studentiem, bet tās varētu atļauties piesaistīt labākos vietējos un ārzemju docētājus un maksāt studentiem pietiekami lielas stipendijas, lai „dienas’ studenti pilnībā varētu veltīt visu laiku studijām. Iebilde par to, ka nav iespējams nodrošināt 100% precīzu speciālistu vajadzības prognozi, nav vērā ņemama- novirzi prognozē tāpat kā citur Eiropā, kompensētu privātās augstskolas, kuru kvalitātes piedāvājums arī būtu stingri izvērtējums. Ja tiktu novērsts dempings izglītības tirgū, paaugstinātos mācību maksa, tad arī privātajām augstskolām būtu iespējams piesaistīt vietējos un starptautiska līmeņa kvalitatīvus docētājus, tādejādi paaugstinot mācību procesa kvalitāti. Jā, jautājums par sabiedrības pirktspēju ir aktuāls - studentu pieplūdums samazināsies, taču kvantitātes pārtapšana kvalitātē ir neizbēgama. Alternatīva ir augstskolu slēgšana.
Summējot, augstskolu darbības rezultāts, izglītības kvalitāte būtu jāvērtē saskaņā ar speciālistu sagatavotības līmeni (nevis saskaņā ar „ekspertu” atzīmēm) . Cita lieta, kādi kritēriji būtu noteicošie absolventu zināšanu un prasmju kvalitātes vērtējumā. Te savs vārds būtu jāsaka augstskolām pašām, darba devējiem un sabiedrībai.
Ja IZM nesāks īstenot augstākās izglītības politiku šī vārda patiesajā nozīmē, tad arī turpmāk tā paliks tikai nelielas finanšu piešprices augstskolām tehniskā novadītāja lomā, reformu nebūs, izglītības kvalitāte nepaaugstināsies, jaunu cilvēku aizbraukšana turpināsies , bet patreizējā procesa subjekti – vai nu aizies pelnītā atpūtā, aizbrauks strādāt uz citām valstīm vai pāries strādāt privātajā sektorā, tādejādi veiksmīgi izvairoties atbildēt uz jautājumu, „kur pazuda augstākās izglītības reforma”? Pagaidām nav nekādu pazīmju, ka situācija varētu reāli un būtiski mainīties.