Lietuvā ir Grūtas parks. Tur savākti padomju laiku kauna stabi, tanki un barakas, proletariāta vadoņi un visādi citādi okupantu aļošas, un to ir vairāki desmiti. Lietuviešu miljonāra Viļuma Maļinauska veidotais privātais projekts sākotnēji raisījis lietuviešu šaubas, sak, tāds parks propagandē padomju varu un okupāciju, tomēr tagad tas ir viens no populārākajiem Lietuvas apskates objektiem: parks ir vajadzīgs, lai neko neaizmirstu, jo aizmirstais nereti atkārtojas.
Mums nav Grūtas parka, jo okupantu mēslainās klātbūtnes atgādinājumi gandrīz visi jau novākti un sadrupināti sīkākās frakcijās, kas tiek izmantotas, piemēram, bruģējot celiņus. Tomēr Limbažos vēl bija palikusi čupa, kuru Kremļa propagandisti nosauca par „«pieminekli padomju jūrniekiem», kas drosmīgi cīnījušies pret «fašistiskajiem iebrucējiem». Patiesība ir daudz triviālāka: šis «piemineklis» tika uzsliets 1975. gadā par «godu» 26 padomju slepkavām - marodieriem, kuri sevi dēvēja par jūrniekiem, bet gluži nejauši, bēgot no uzbrūkošajām vācu armijas daļām Ļeņingradas virzienā, aizķērās Limbažos, vietējo komunistu aicināti. Aizķeršanās maksāja dzīvību septiņiem vietējiem latviešiem, kuri nezin kādēļ negribēja ar prieka un laimes izjūtu sirdī sadarboties ar padomju laupītājiem. Tāpēc vajadzēja latviešus nošaut, bet viņu mantību - izlaupīt.
Pēc tam no meža iznāca mežabrāļi, un drosmīgo padomju marodieru liktenis bija izlemts kapu kalniņa virzienā. Un tas nebūt neatradās tajā vietā, no kuras, pateicoties Daugavas vanagu Limbažu nodaļas iniciatīvai, nule novākta bezgaumīgā betona čupa - šie «jūrnieki», kā jau slepkavām pienākas, mūžīgā nemierā knosās padomju «brāļu kapos», kurus saskaņā ar 1994. gadā noslēgto starpvalstu līgumu apkopj Latvijas puse. Taču Kremlim nebūs miera, ja tam ar savām bezkaunīgajām pamācībām neļaus jaukties citu valstu iekšējās lietās. Lūk, nelieši nacionālisti nojaukuši «lielā tēvijas kara» memoriālu! Še, jums nota! Tūlīt sūdzēsimies UNESCO par vēstures pieminekļu iznīcināšanu! Sūdzētāji piemirst, ka aizsardzība attiecas tikai uz karavīru kapiem (!), nevis uz noziedznieku «atceres vietām».
Mūsējie politiķi, izņemot pavisam dažus, par šo gadījumu, protams, klusē kā zemi saēdušies. Viens otrs droši vien neapmierināts domā: tikko smuki šprotītes uzkodām kopā ar kaimiņvalsts augstu čiekuru, bet tagad labās attiecības vējā - tie stulbie nacionālisti viņējo pieminekli nojaukuši! Mūsu drošuļi acīmredzot vēl nav iepazinušies ar citu valstu pieredzi Krievijas bezkaunības jomā. Tā, piemēram, Viļņā pērn tika novāktas četras «krievu laiku» skulptūras: «atbrīvotāji», strādnieki, kolchoznieki un studējošā jaunatne - tradicionālā padomju propaganda, tautas sasniegumu izstādes tēli uz pilsētas tilta. Vai Kremlis ārdījās? Protams, pačaloja. Lietuvieši vēsā mierā novāca tizlās statujas un satracinātajiem ieteica lietot baldriāna tabletes. Savukārt igauņi veikli pārnesa bronzas «atbrīvotāju» aļošu uz kapiem, kur tam ir īstā vieta. Tracis gan bija baigs, sķita, Maskava aizrīsies savās dusmās, tomēr aļoša palika stāvam starp savējiem. Vēl nopietnāk padomju pieminekļu tizlumam pieķērās poļi. Polijā ir vairāk nekā 200 «monumentu», kuros ar primitīvas «mākslas» palīdzību tiek glorificēti padomju bandītu «varoņdarbi» Otrajā pasaules karā. Poļi uzskata, ka šie «pieminekļi» atgādina par vairākiem gadu desmitiem, kuros Polija atradās PSRS noziedzīgās ietekmes zonā, tāpēc tie ir apkaunojums valstij un cilvēkiem. Poļi jau pamazām sāk pārvietot nīstos pieminekļus uz īpašu brīvdabas muzeju, lai tajā varētu mācīties vēsturi, savukārt Maskava klaigā, ka Polijai ir obligāts 1994. gadā noslēgtais starpvalstu līgums attiecībā uz kara memoriāliem. Polija mierīgi atbild, ka šis līgums attiecas tikai uz apbedījumu vietām.
Kremlis meklē ieganstus, lai uzsvērtu, ka savulaik okupētās un PSRS ietekmes zonas valstis joprojām atrodas Padomju Savienības telpā. Bet varbūt mēs kļūdamies, un viss ir tieši otrādi: Kremlis beidzot atzīst savus pagātnes noziegumus, tikai savā intelektuālajā neveiklībā nespēj precīzi formulēt attieksmi pret tiem. Kazi, drīz pienāks laiks, kad Kremlis saņemsies demontēt arī Pārdaugavas kauna stabu, kuru okupantu pēcteči dēvē par «uzvaras pieminekli», un pārvest to uz Krieviju, kur tam ir īstā vieta. Mēs ar prieku palīdzēsim Kremlim šajā darbiņā.