Valsts ciniskie izmantotāji
«Es gribētu sagaidīt mirkli, kad latviešu inteliģence pārstās bezjēgā ķēzīties par savu valsti un demokrātisko iekārtu. Pēc tam neraudiet,» brīdina politologs Ivars Ījabs.
Raudāt vajag jau tagad, bet asaras, kā zināms, situāciju nemainīs, tāpēc atliek vien uzdot jautājumus: kas ir inteliģence un kas ir sava valsts? Šie jautājumi ir vairāk skumji ironiski, kaut gan patiesībā tie būtu doktora disertācijas vērti. Tie uzvirmo ik pa laikam, taču šoreiz tie parādījās, telefoniski mēģinot risināt eksistenciālas problēmas, kas nospiež un satrauc laikraksta lasītājus.
Viens no viņiem sirdīgi vērsās pret amorfo, bieži vien nesaprotamo cilvēkmasu - «inteliģenci». «Ko tā inteliģence dara?! Stāstiņus un pantiņus drukā, taisa instalācijas, gudrus rakstiņus portālā Satori raksta? Dzīvo savā pasaulītē, nekas viņus neinteresē! Agrāk, Atmodas laikā, vismaz varēja just, ka inteliģence nostājusies tautas atbrīvošanās kustības priekšplānā, tagad - nekā! Mēs te varam sisties kā pliki pa nātrēm, nevienu inteliģentu neinteresē, kas patiesībā notiek Latvijā.» Tad varbūt taisnība kulturologam Denisam Hanovam, kurš tajā pašā Satori raksta: «Inteliģence ir indivīdu grupa, kas raksturojama kā literāri zinātniskajā telpā tapusi un pastāvoša kopiena, kura, iespējams, pati sevi raksturotu ar intelekta manifestācijām publiskajā telpā, proti, lielākoties tekstiem, kas ir šo cilvēku zināšanu un pieredzes artikulēšana.» Citiem vārdiem - inteliģence ir grupa, kas vārās pati savā sulā, laiku pa laikam izmezdama no savām dzīlēm kādu intelektuālu (?) instalāciju, kuru pati uzskata par garīgi un morāli nozīmīgu?...
Runājot ar cilvēkiem, arvien vairāk iezīmējas pārliecība, ka viņus visai maz interesē grābsteklīga muldēšana par «augstām lietām», daudz prasīgāks skatiens vērsts uz reālu dzīvošanu, izdzīvošanu, drošību, stabilitāti. Taču cilvēkiem joprojām piemīt zināma vientiesība, labticīgs naivums, ar pārliecību gaidot, ka tie, kuri vada valsti, izdarīs visu, lai šī «izdzīvošana» būtu reāla, nevis tikai «uz papīra».
Un tad iedomājos šādu situāciju: lasītāju zvanu stundās mums uztelefonē nevis «vienkāršais lasītājs», bet gan, piemēram, kāds ministrs, valsts sekretārs vai Saeimas, nu, labi, pašvaldības deputāts. Uztrinkšķina, teiksim, gurķu pumpu pētīšanas ministrs, lai paraudātu žurnālistam uz pleca, ka, sak, valdības sēdes slepenajā sadaļā viņš ticis kaunināts par nepietiekamu gurķu mizošanas aktivitāti, tāpēc visa nozare tagad krīzē. Vai, piemēram, piezvana Saeimas deputāts Grāvjakrupītis un pasūdzas par to, ka blakuspartijas sēdētājs Zašibailo laiž balodīšus, un tur pat Saeimas priekšsēdētāja neko nevar mainīt... Bet neviens nezvana. No tā secinu, ka tiem, kas sēž glaunajos amata krēslos, viss ir kārtībā. Tad no kurienes lai rastos pamats domāt, ka augstie sēdētāji, kuri mūsu acīs diemžēl personificē valsti, darīs visu, lai tiem, kuri viņus reizi četros gados ievēlē, arī būtu tikpat komfortabla dzīvošana? Sen taču bija jāsaprot, ka tie sēdētāji dzīvo uz citas planētas un, piemēram, kaut kādas pensionētas medmāsas 230 eiro vecumdienu pabalsts, no kā viņai brīnumainā veidā jāizdzīvo veselu mēnesi, nevienu valdīklu neinteresē. Bet medmāsa un bērnudārza audzinātāja, un inženieris, un skolotāja rūgti nodomā: lūk, ko mums nodara valsts.
Ne valsts, nē. Valsts ir tā, kuru mēs izcīnījām Atmodā un kuru mēs varam arī pazaudēt. Patiesībā ir jārunā par cilvēkiem, kas uz laiciņu ieguvuši valstī varu. Tie ir cilvēki, kuru vienaldzība lēnāk vai straujāk pāraug atbaidošā cinismā, par stabilāko savas leģitimitātes apliecinājumu uzskatot socioloģiskās aptaujas. Ja sabiedrība jautā, uzstāj, pieprasa atbildes, varneši mierīgi pasaka: «Jautājums ir izsmelts.» Varbūt izēsts? Varbūt gods un atbildība pret tautu beidzot ir līdz galam sažļembāti slepenās tikšanās reizēs, prestižās medībās un separātās sarunās?
Tieši par dzīvošanu un izdzīvošanu, par varas amoralitāti jārunā inteliģencei, ja tāda, protams, ir. Par realitāti - par to, ka cilvēki zaudē ticību valstij, kura mums pagaidām vēl pieder. Inteliģencei jārunā par to, ka varnešiem nav pat attāla priekšstata par to, kas ir Latvijas valsts mērķis un kas ir visu mūsu mērķis. Un beidzot jāiemācās atšķirt valsti no tās neveiksmīgajiem un ciniskajiem izmantotājiem.