Valdība negaida. Latvija gan

© F64

«Č«Četrpadsmit gadus dzīvoju Īrijā. Darba bija daudz, samaksa par to arī laba. Taču nepatika ne turienes klimats, ne cilvēki, ne kontingents, kas brauca no Latvijas piepelnīties. Tāpēc bija skaidrs, ka agrāk vai vēlāk kopā ar sievu un bērniem došos atpakaļ uz Latviju, jo tur man ir nopirkts īpašums,» stāsta Kristers Čaikovskis, divu dēlu tēvs. Vienam puikam ir mazliet vairāk par gadiņu, otram, Nikijam – septiņi ar pusi.

Nu visi ir dzimtenē. Atgriezušies ar cerībām un plāniem. Nikijs divus gadus bija mācījies Īrijas skolā, perfekti apguvis angļu valodu, zina latviešu un krievu valodu. Pirms pusotra gada zēns tika pieteikts sava mikrorajona skolā - Rīgas Angļu ģimnāzijā. Pieteikuma brīdī viņam bija kārtas numurs: 104. Februārī Nikiju deklarēja attiecīgajā dzīvesvietā. Liels bija vecāku izbrīns šopavasar, kad viņi ieraudzīja Nikija «jauno» numuru - 128. Tas nozīmēja, ka puika ģimnāzijā netiek...

Kristers runāja gan ar skolas vadību, gan ar Izglītības ministrijas ierēdņiem. Skolā plātīja rokas, sak, citi dzīvesvietā deklarējās agrāk, ministrijā ieteica stāties Igauņu skolā vai... runāt ar skolas vadību. Loks bija noslēdzies. Nikijam zuda iespēja mācīties angļu valodas novirziena skolā, lai padziļinātu savas valodas zināšanas. Protams, ir vēl iespēja gaidīt: ja nu kāda bērna vecāki atsakās no šīs skolas. Bet tas ir kā rakstīt ar dakšām ūdenī: vērot, kā izzūd nenoteikti apļi... «Laikam mums nevajadzēja atgriezties Latvijā,» sarūgtināts secina Kristers. Viņš pilnīgi nopietni domā atkal doties uz Īriju. «Tur pret mums vismaz neizturējās kā pret pabirām.»

Kā tad tā? Mums taču ir reemigrācijas plāns, mūsu valdošās sejas tik daudz runājušas par to, cik dikti mums vajag atsaukt atpakaļ tautiešus un cik pretimnākoši būs ierēdņi. 2012. gadā Ekonomikas ministrija pat izveidoja atbalsta pasākumu plāna projektu 2013.-2016. gadam, un tajā bija paredzēti vairāki virzieni reemigrācijas veicināšanai, piemēram, dažādi pabalsti, bērnu vienkāršota reģistrēšana izglītības iestādēs, repatriantu statusa saņēmēju loka paplašināšana, latviešu valodas apmācība un tā tālāk. Bet - ka tavu skādi! - jau sākotnēji Saeimas Pilsonības, migrācijas un sabiedrības saliedētības komisijā Ekonomikas ministrijai norādīja uz nepietiekamo finansējumu reemigrācijas plāna pilnīgai realizēšanai: 2014. gadā bija nepieciešams 1,4 miljoni eiro, tika piešķirti vien 473 300 eiro, savukārt nākamgad vajadzīgo 1,5 miljonu vietā tikuši atvēlēti «tikai» 759 600 eiro...

Nu, traki, vai zin’. Ierēdņi nedabūja kāroto naudu, tātad arī papīra blāķi netika aprakstīti pienācīgā biezumā. Darbība, kā mēdz teikt, nenotika. Līdz ar to reemigrācija arī kaut kā nevedās. Skaidru ziņu par latviešiem, kas atgriezušies dzimtajās ārēs, nebija. Kristera māsa Velga veica sociālu eksperimentu. Viņa izsūtīja sejugrāmatā ap 700 vēstulēm, kurās bija viens jautājums: «Vai zināt kādu ģimeni ar bērniem, kas atgriezusies Latvijā pēdējo divu gadu laikā?» Rezultāts bija satriecošs: no visiem aptaujātajiem kāds cilvēks zināja tikai vienu atgriezušos ģimeni.

Bet ko tad Izglītības ministrija? Nosūtīju uz svarīgo namu jautājumus par reālu palīdzību reemigrējošajām ģimenēm, par finansējumu, kas atvēlēts reemigrācijas plāna realizēšanai, par konkrētām summām, kas iztērētas un kur iztērētas. Protams, izstāstīju arī par Nikiju. Atbilde atnāca laikus, gluda un pareiza. Un bez paraksta. Tajā bija viss par pedagogu profesionālo kompetenci, informatīvajiem semināriem, metodiskajiem materiāliem, MK noteikumiem un par to, ka Izglītības kvalitātes valsts dienests 2014. un 2015. gadā nav saņēmis nevienu sūdzību par reemigrējušo bērnu problēmām izglītības iestādēs...

Savādi, bet nezin kādēļ šķita, ka atbilde ir tipiskais copy - paste variants, jo kaut kā taču jāatkratās no uzmācīgajiem žurnālistiem. Konkrētības - nekādas, pludoja vien birokrātiskas frāzes, līdz ar to arī nebija palīdzības. Tukšmuldēšana par to, ka tautiešiem jāatgriežas, bija uzplaukusi visā ierēdnieciskajā pilnībā. Par Nikiju ministrijas atbildē - ne vārda. It kā viņa nemaz nebūtu un mēs tikai vispārīgi pļāpātu. Tāda ir mūsu valdīklu palīdzība reemigrējošajām ģimenēm. Droši vien pareizi, ka Kristers saviem sejugrāmatas draugiem aizsūtījis vēstules: neticiet Latvijas valdības solījumiem - tā mūs negaida!

Valdība - visdrīzāk - negaida. Bet Latvija taču gaida.



Viedokļi

Demogrāfisko izmaiņu un finansējuma pārdales starp skolām rezultātā arī šogad daļai Latvijas pedagogu pie vienādas slodzes ir algu samazinājums. Šo apstākļu dēļ cieš ne vien pedagogi, bet kopumā tiek apdraudēta arī izglītības kvalitāte. Tā, kā ir šobrīd, nedrīkst turpināt – izglītības finansēšanā ir nepieciešamas izmaiņas. Lai nodrošinātu taisnīgu darba samaksu ikvienam pedagogam neatkarīgi no skolas atrašanās vietas vai skolēnu skaita tajā, Izglītības un zinātnes ministrija izstrādājusi jaunu modeli “Programma skolā”, ko plānots ieviest ar 2025. gada 1. septembri.

Svarīgākais